dzīvojot galvā kādā brīdī sajūtos mehāniska, sausa, nedzīva. shēmas un plāni griežas, ir laiks un citi resursi, mērķi un saspringums. tur es visbiežāk noķeru gan varas, gan vājuma sajūtu*. bet stāvu zemāk, kur ir sajūtas, tur es varu atslābt, laiks pārstāj eksistēt, ir mierīgi un var sajust kopību ar visu, būt daļai vislabākajā šī vārda nozīmē. cēloņsakarības saskatīt ir grūtāk, daudz kas notiek it kā ne no kā un pazūd nezin kur. reizēm var tikai nojaust, bet tas pat nav svarīgi, jo svarīgi ir tagad, tā kā šis stāvs nekur citur neeksistē, tikai tagadnē.
gribētos 50:50, bet ir daudz labāk uztrenēts pirmais. kaut arvien labāk māku iedzīvoties arī otrajā, vismaz nokāpt lejā. jo pirmajā neesmu varējusi atrast neko mierīgu. un viņiem arī prioritātes atšķiras. tas sadzīvošanu padara vēl grūtāku.
*pie vārda ' sajūtas' smadzenēs ieskanas zvaniņš, kas labo uz ' izjūtas' (tāpat kā 'savāds'->'citāds', 'kad'->'ka' utml). jo taču iz ir iekšējie pārdzīvojumi, bet sa par ādu etc primāri. [relatīvi atradu tam apstiprinājumu definīcijas, bet kādreiz dzirdēts konkrētāk] tomēr tas neatbilst manai iekšējai sajūtai. man 'iz' raksturo to, kas iet uz āru un tur kaut kur atrodas, bet 'sa' ved uz iekšu un tieši tur arī notiek viss, ko gribu ar to aprakstīt. cik sen jau gribēju sev uzrakstīt šo attaisnojumu. | 
