| Dec. 21st, 2015 @ 11:22 pm . |
|---|
lēnā garā lasu nepilnības dāvanas, kuras autore man ted talkos ļoti iepatikās. un ik pa brīdim atceros domu no sākuma sadaļas par atbildību. 'Līdzjūtīgi cilvēki prot nospraust robežas. [..] tad, ja patiesi gribam būt līdzjūtīgi, vajag vispirms nospraust robežas un likt cilvēkiem uzņemties atbildību par savu rīcību. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur tiek meklēti vainīgie, - gribam zināt, kurš ir vainīgs un kā viņš var savu vainu izpirkt. Gan personiskajā, gan sabiedriskajā un politiskajā telpā mēs bieži skaļi klaigājam un rādām ar pirkstu uz citiem, bet tikai retumis mudinām apkārtējos uzņemties atbildību. Un kā gan mēs to spētu? Savas plosīšanās un skaļo, tukšo runu nogurdināti, mēs nespējam rast sevī spēku nopietni apsvērt cēloņsakarības un izdarīt jēdzīgus secinājumus. [..] šī niknuma-vainošanas-pārguruma-aizņemtības-raisītā nedomāšana ir cēlonis mūsu paštaisnajām dusmām un līdzjūtības trūkumam. Vai nebūtu labāk, ja mēs būtu sirsnīgāki, bet vienlaikus arī stingrāki? [..] Nospraust robežas un likt cilvēkiem justies atbildīgiem ir daudz grūtāk nekā kaunināt un meklēt vainīgo. Toties tas ir daudz iedarbīgāk. [..] Kolīdz sākam kaunināt un vainot, tā jautājums par problēmas cēloni zaudē nozīmību un priekšplānā izvirzās jautājums par mūsu uzvedību.' |
