| May. 8th, 2015 @ 12:15 am . |
|---|
vakar pēc dejošanas kaut ko pie sevis filozofēju,bet, ja uzreiz neierakstu, tās gudrās domas kkur noblāv. par laimīgu jušanos. tas pašam sev laikam jāiemāca, ja ģimenei nav sanācis vai pašam kaut kā dabiski nenāk. atļaut sev justies labi tāpat vien. iemeslus, kāpēc nedrīkstētu, kāpēc ar visiem kopā jābesās vai kaut kas dzīvē nesanāk, var atrast vienmēr. katru brīdi apkārt būs kāds, kuram kaut kas nepatiks vai negatīvs teksts šķitīs vieglākais. un tad man reizēm liekas, kā nu es te tā ņemšu un labi jutīšos, pati par sevi, smaidīšu un vēsā mierā skatīšos uz apkārt notiekošo, jo taču draudzīgi jācieš. jā, laikam tā kaut kāda tāda ieraduma cietēja sajūta. bet, ja pagaršo to fīlingu, kad viss ir, viss ir labi un pie tam vēl pašam iekšā, un ne no viena neko tādā atkarīgā modē nevajag, tad sagribās vēl. un tad tas muskulis ir jāpatrenē, un jo vairāk sevi pabaro ar to jauko jušanos, jo vieglāk tajā ieiet. sev esmu mazliet durvis uz to pavērusi, bet tik daudz vēl jādejo un sevi jātrenē.
vakarā izlasīju vēl ošo tekstu. 'Tad mīlestība nav attieksme, bet stāvoklis.' nu ja, tad jušanās labi atrodas iekšā un, kad tā kļūst arvien stiprāka, var jau sākt dot citiem. ir milzonīgi labi, kad tā sanāk. kad gadās ar rāmu un atbalstošu mieru vecaimātei glaudīt muguru, kad raud. kad sanāk lietas neuztvert personīgi, jo lielākoties tā ir otra realitāte, nevis es, kas kaut ko viņam rada. varbūt uz simts gadu vecumu sanāks tā, par visiem simts procentiem. mīļais teica, ka no mums diviem spītīgāka esmu es, kaut auns taču ir viņš. tātad paļaujos, ka, tāpat turpinot, šis ir diezgan reāli, jo es kā tiepša kaut kur tur eju, daži grābekļi salūzt, dažus vēl gribās padauzīt, bet viss procesā. nu ja, nekas nav galīgs, viss top. tā tāda atziņa sev šopavasar, par ne galējībām. |
|  |
