| Mar. 21st, 2012 @ 06:43 pm . |
|---|
Divas dāmas 40+ man pēdējā laikā ir radījušas iespaidu, ka tajā vecumā, sēžot gana labā amatā nedaudz sakāpj galvā sava vissvarīguma sajūta. Tipa, es esmu jau tiik veca, pieredzējusi un tik augstā vietā, ka viss, ko daru un saku ir pareizi un nav apšaubāms. Pat ja no malas skatoties daža laba rīcība galīgi nešķiet ētiska un pareiza. Var jau būt, ka tā ir izaugsme, kuru vēl nesaprotu, varbūt tā tam ir jābūt. Bet es galīgi negribētu pārstāt cienīt citus, censties izprast situāciju arī no otras puses skatupunkta un notrulināties vienalga, vai man ir 30, 40 vai 80. Stervozums, diršanās, agresivitāte, pofigisms un paštaisnums [viss minētais gan neattiecas uz konkrēto situāciju] ir lieliski, ja tev ir 15. Bet pēc tam, nu nez, nez, vai tajos virzienos ir vērts augt. Bet nu labi, tas laikam tik manā dīvainajā orbītā rotē, tās domas par mēģināšanu būt labvēlīgākam, iecietīgākam bla bla, jo kāda gan vēl jēga dzīvot. Par cietu, paštaisnu rungu jau nav baigā māksla tapt un zvetēt visu, kas apakšā.
/pēc šodienas gan sagaidu, ka darbā būs situācija, kurā arī man tā vien gribēsies kādu nosaukt par idiotu. lai arī cik reti tā mēdzu darīt, bet dzīve mani vienmēr liek iekšā tur, par ko ir teikts fui./
|
