| putekļi 2 |
[27. Aug 2006|09:32] |
nu tā, pārcilāju galvā paziņas un radus, kurus daudzmaz pazīstu.
tikai 10 - 20% no viņiem ikdienā slauka putekļus un grīdu arī tad, ja dzīvo vieni paši vai gandrīz vieni paši!
pārējie 80 - 90%, ja nav īpašu apstākļu (sadzīvošana, kāds liek, viesi), istabu no brīva prāta mazgā vidēji retāk nekā reizi nedēļā! varbūt dažreiz pat reizi mēnesī!
savukārt tiem 10 - 20% mājas kārtošana ir vienkārši vaļasprieks. iemīļota nodarbe pati par sevi.
bet šie mājas kārtotāji ar savu vaļasprieku nenormāli lepojas. viņi pie katras izdevības publiski krīt ģībonī, uzzinot, ka kādam pagultē var nokļūt zeķīte vai arī ka kāds nenes traukus uz izlietni tūlīt pēc ēšanas. briesmīgi, vai ne.
un šie mājas kārtotāji ar paštaisnīgo sava vaļasprieka demonstrēšanu uz uzspiedošo ieteikšanu un pamācīšanu rada vainas apziņu lelā daļā populācijas. tā! tas ir galvenais, ko es gribēju teikt!
(vēl, protams, paliek iespēja, ka ar mani draudzējas tikai nekārtīgi cilvēki. kārtīgiem ir citādāks paziņu kārtīguma sadalījums.) |
|
|
| putekļi |
[24. Aug 2006|12:51] |
Es beidzot saprotu, kur slēpjas mana atšķirība attieksmē pret mājas kārtošanu.
Ir man radiniece, kas katru dienu apstrādā dzīvokli ar putekļu sūcēju, kaut dzīvo tur viena pati. Ir ļaudis, kas slauka putekļus vai ik dienu, kaut gan tie (putekļi) vēl nav redzami. Tas tiek sagaidīts arī no manis. Es dažreiz cenšos, bet aizmirstu vai negribas.
Nu lūk. Mana attieksme pret nekārtību ir tāpat kā pret ražu. Nevar, piem., negatavas zemenes dārzā plūkt, ir jāgaida, kad nogatavojas, tad tik ir īstais ievācēja gandarījums.
Piem., tukšu pagulti slaucīt ir gluži kā nepļautu un nepieaugušu pļavu grābt, nekāda prieka. Prieks ir tikai tad, ja tur atrodas tādi reāli putekļu kamoli! Vēl labāk, ja tur ir vairāki sieriņi! (Par pērno džemperi nerunāsim; tādus priekus dabas māte sagādā reti.) Gandarījums, atradēja prieks utt.
varbūt tā ir orientēšanās uz rezultātu un nevis uz procesu :)
tie, kas putekļus slauka katru brīvu brīdi, kā ar jums? |
|
|
| tv |
[23. Aug 2006|08:56] |
vakar gadījās, ka 1. reizi mūžā noskatījos vēlo raidījumu ar pēteri kļavu.
bija pieaicināta kāda filozofijas doktore, skatītāji varēja zvanīt.
tā dāma tur bija tikai priekš atrādīšanas; vairākas reizes viņa centās pārtraukt raidījuma vadītāja liekvārdību, iespraužot kaut ko pavisam gudru un tēmai atbilstošu, bet tūlīt tika pārtraukta ar stāstiem par ezotēriskām lietām. vispār jau totāls sviests, bet skatītāji čakli zvanīja gluži kā uz tādu streipa raidījumu, fanoja.
kad tā padomā, ja to dāmu pieaicinātu runāt ilgāk, un nepārtrauktu, sanāktu kāds baigi garlaicīgs kultūras raidījums, ko neviens neskatās. vai arī neaicinātu nemaz, viņa varētu klusi sēdēt kaktā un domāt, un neviens ij neuzzinātu.
tā ka šis variants izrādās ļoti optimāls gudru lietu nešanai tautā.
pilnīgi ģeniāls risinājums, kad tā padomā.
tā jau varētu relativitātes teoriju arī prezentēt.
pieaicinātu einšteinu un kļavu,
kļava neapturami stāstītu par šambalu, einšteins censtos pa kādai frāzei iespraust, vai vismaz rādītu mēli.
skatītāji pukotos par raidījuma vadītāja liekvārdību un kāri ķertu katru vārdu, ko izdodas sadzirdēt no pieaicinātā viesa. kas noteikti nenotiktu, ja tam viesim ļautu runāt bez apstājas - visi ietu gulēt. |
|
|