|
13. Jun 2008|08:14 |
|
trakākais, ka nevar jau tev sacīt, kas te ir labs, jo tad ar nākošo gabalu garantēti un, nedod dies, uz neatgriešanos zudīs neviltotība, jo tu, galvenokārt, lai labāk patiktu sev, sāksi stāstīt tādus stāstus, kādus kāds grib dzirdēt. tā ka jāpaliek vien visam, kā ir. tas ir viņš - šis te - skumais stāsts par literatūru. un attiecībā uz latvju prozu - dari tieši to, ko tu dari, uzticies savam instinktam, kas tevi tajā atgrūž. mums ir izcila mūsdienu dzeja, patiešām izcila, neticama. bet prozisti, tas ir ļoti grūti. kas apgāž pašu dzejnieku, Brodska, mītu par dzejas pārākumu, bet varbūt tieši kaut ko pasaka par mūsu mentalitāti; par neprasmi redzēt un stāstīt, citiem vārdiem, par tām pašām komunikācijas problēmām. kaut kā tā. |
|