| 20 minūtes 2 |
5. Apr 2014|09:18 |
pa laikam runājos par izlasītajām grāmatām.
kaut kad sen sāku
http://klab.lv/users/kihelkonna/404850.html
The First 20 Minutes: Surprising Science Reveals How We Can Exercise Better, Train Smarter, Live Longer
http://www.amazon.com/The-First-20-Minutes-Surprising/dp/0142196754
(no torentiem, epub)
esmu grāmatai tikai pusē. vairākas nodaļas bija ļoti interesantas. vai ar sportošanu var nomest svaru? ha, lika pagaidīt. pētnieki ik pa laikam noķer kādu baru mazkustīgu cilvēku, nosver, liek viņiem vairākus mēnešus ikdienā pa pusstundai sportot, un tad nosver vēlreiz. trenētie cilvēki parasti nav zaudējuši svaru. vairums sver tikpat cik agrāk, diezgan daudzi sver vairāk. izrādās, cilvēka organisms nav muļķis, un pats zina, kā uzturēt līdzsvaru. sportošana uzdzen apetīti, un tad nu cilvēks pēc nodarbības uzkož vienu batoniņu, un gatavs, kalorijas atgūtas. atsevišķi (ļoti reti) cilvēki tomēr zaudē svaru sportošanas laikā. tie ir tie, kas vienlaikus piedomā pie ēšanas un mēģina to samazināt.
(tur vēl nianses. ja cilvēks dodas krosā no rīta pirms brokastīm (brrr) vai arī trenējas intensīvi un daudz (maratons), tad iespējams, ka apetīte nekāpj atbilstoši, un cilvēks tiešām zaudē svaru.)
taču ja tos trenētos cilvēkus papēta vairāk, atklājas cita lieta. notrenkātie ir kļuvuši stipri veselīgāki. viņu sirds veselība ir tā pieaugusi, ka tik turies. pētnieki ir vienisprātis - labāk būt par vingru tuklīti nekā par kārnu pļocku.
(esmu kārna pļocka.)
vēl bija interesanti, ka no visādām svaru celšanām ir tieši tāds pats labums veselībai kā no skriešanas. sirds veselībai labs ir viss, no kā nākas straujāk elpot.
bet to es lasīju sen. pēdējā nodaļa, ko lasīju, bija nodaļa par smadzenēm. biju ciešā pārliecībā, ka smadzenes ir kā atsevišķs muskulis - vairāk lietosi, labāk darbosies. tomēr var būt arī citādāk. pētnieki sadalīja jauniešus 3 daļās, vieniem lika pusstundu sēdēt, otriem neatceros ko, trešajiem vingrot vai skraidīt. pēc tam viņiem lika iegaumēt dažādas skaitļu rindas. tie, kuri pēdējo pusstundu bija nodarbojušies ar sportu, spēja iegaumēt daudz labāk nekā tie, kas bija sēdējuši. līdzīgu pētījumu ir daudz. sportošana kāpina atmiņu, attapību un citas lietas. īpaši labus rezultātus var dabūt, ja pēta padzīvojušus cilvēkus - ar nelielu paskraidīšanu vai sparīgu staigāšanu pietiek, lai vecuma demences tuvošanos stipri palēninātu. sportošana uzlabo situāciju smadzenēs gan īstermiņā (kā tiem, kam tūlīt pēc sporta bija jāiegaumē), gan ilgtermiņā, kopumā ceļot IQ.
ja tu teikuma beigās neatceries, ko teici teikuma sākumā, tad īstais brīdis sākt sportot.
interesanti, ka šai aspektā ir daudz pētījumu ar pelēm. peļu attapība tiek pārbaudīta labirintos, kur viņām jāatrod ceļš neiekrītot ūdenī, jo pelēm nepatīk peldēt. tad nu pelēm, kuras bija trenējušās skriet, bija daudz, daudz labāki rezultāti skarbajos labirintos.
diemžēl pelēm var pētīt tikai skriešanas ietekmi uz IQ; nevar pētīt riteņbraukšanu un svarcelšanu. tomēr vieni pētnieki par varēm gribēja noskaidrot svarcelšanas ietekmi uz peļu IQ. viņi piesēja pelēm pie astes atsvaru un tad dzenāja viņas augšup pa trepēm. dažos mēnešos peles uzaudzēja tipiskus svarcēlāju muskuļus. tad viņas tika pārbaudītas labirintos un uzrādīja tipiskos labi trenētu peļu rezultātus resp bija kļuvušas gudrākas.
iespējams, tas skaidrojams ar lielāku skābekļa padevi uz smadzenēm sportošanas laikā. jo tiek dziļāk elpots. ej nu sazini. cilvēks kā suga ir gatavots aktīvai dzīvei.
cita starpā, arī kniebšanās tiek pieskaitīta pie veselīgām fiziskām nodarbēm. pētījums. ņēma peļu tēviņus. vienai daļai nekā, bet otrai regulāri piegādāja pareizi nogatavojušās peļu dāmas. viņi reaģēja atbilstoši. pēc kāda laika tika testēts šo tēviņu intelekts, un nodarbinātie tēviņi bija gudrāki.
un vēl, sportošana palielina izturību pret stresu. daļu neliela auguma peļu tēviņu novietoja tipiskos mūsdienu ofisa apstākļos - ievietoja būrī pie daudz lielāka un stiprāka tēviņa, kurš turklāt tur bija ilgāk dzīvojis. no negantā bosa viņus šķīra tikai restītes. peļu tēviņiem vispār patīk dzīvot pa vienam un savā teritorijā. pēc kāda laika, kurā laikam notika mobings un bosings, neizdevīgā stāvoklī tikušie peļi bija kļuvuši par pilnīgiem graustiem. sēdēja būra tālākajā stūrī un bezpalīdzīgi trīcēja. izņēmums bija tie peļi, kuri bija pirms tam sportojuši. viņi dižo kaimiņu īpaši neņēma pierē un brīvi pētīja teritoriju. turklāt šie veiksminieki nemaz nebija speciāli trenēti; viņu agrākajos būros tikai bija skriešanas aplis, un viņi varēja paskriet, ja paši sagribēja. |
|