|
2. Feb 2014|12:49 |
attiecībā uz agro apmācību parasti neprasa izvēli. jaundzimušajam neprasa, vai viņš grib apgūt dzimto valodu; viņš vēl gadu neatbildēs, un viņa pirmais vārds, iespējams, būs "nē". un es neprasu mz, vai viņš grib apgūt matemātiku; es nolieku uz galda 3 ābolus un saku "te ir 3 āboli". paužu prieku, ja viņš pats sāk saskaitīt.
par varēšanu un lēmuma pieņemšanu - man liekas, mēs te ļoti nesaprotamies. esi kādreiz apņēmusies apgūt valodu pašmācībā? vai nodarboties ar rīta vingrošanu? vai ēst tikai veselīgus ēdienus? problēma ir psiholoģiska; vairums ļaužu apņemas, bet nepabeidz. bet apņemties vajag, un censties. mācīt mājas apstākļos kaut ko citam ir vēl grūtāk nekā mācīties pašmācībā, jo kad vienam ir luste, tad otram nav. skaidrs, ka es mācīšu 2 valodas. jautājums ir, cik konsekventi man tas sanāks. katru dienu vai reizi mēnesī. aprunāšanās cibā varētu palīdzēt man uzturēt motivāciju. un ceru arī uz padomiem.
jā, un es negaidu, kad mz teiks "māci man krievu valodu, jo tā vajadzīga darba tirgū, bet skolā netiek pietiekami mācīta". vai "māci angļu valodu, jo mani vienaudži to mācās pulciņos, bet mūsu bd pulciņu nav, un tu esi par slinku, lai atsevišķi vestu mani uz nodarbībām". bet ticu, ka izglītība palīdz vēlāk pieņemt lēmumus.
tu laikam esi ļoti mobilizēta māte. es neesmu, un tad nu kā sanāk, tā sanāk, un ar to rēķinos. iešana uz pulciņiem - tur bērns var izvēlēties. bet dzīve ģimenē, kur šad tad pasaka svešvalodas vārdus - tā ir vide. tāpat kā iziešana pagalmā, kur ir daži krievu bērni, no kuriem varētu samācīties valodu (mūsdienās tādas iespējas nav) - bērnam neprasa izvēlēties, vai viņš ar tiem bērniem spēlējoties mācīsies krievu valodu. viņš izvēlas konkrētas rotaļas, un valoda ir pēc tam. |
|