| mazmurkšķa hronikas - tevis nebija |
[20. Jun 2011|18:32] |
skatāmies multeni par kurmīti un sniegavīru, kas vasarā pārceļas dzīvot uz sniegotu kalnu.
- ir tādi augsti kalni, kur vasarā arī ir sniegs. mēs ar tēti reiz tādā bijām.
- un kur es biju?
- tu vēl nebiji.
- es biju vēderā?
- nē, tu vispār nebiji.
- es biju mašīnā?
- nē, tu tur arī nebiji. tu vispār vēl nebiji.
- es biju tai kalnā augšā?
- nē, tu nebiji nekur, tu vispār nebiji.
- un kur es biju?
- tu vispār nebiji, nekur.
pēc vēl dažām variācijām mm sāk raudāt.
- tu bēdājies par to, ka tu nesaproti, kā tu nebiji?
- jā.
- kad tu būsi liela, tad tev būs pašai savi bērni, ja tu gribēsi.
- jā, gribu!
- un kur viņi ir tagad? viņu vēl nav.
dažas stundas vēlāk, ar tēti.
- man gribētos bērnus kad man būs desmit gadi
- ja? un ko tu viņiem dosi ēst?
- maizīti.
- un kur tu ņemsi maizīti?
- ledusskapī.
- un kā viņa radīsies ledusskapī?
- plauktos. es viņām došu arī jogurtu. man būs mazas mazas meitenītes.
- zini, ar bērniem ir viena vienīga klapata.
- neko. viņas neko sliktu nedarīs. viņas man patiks. es ar viņām spēlēšos.
upd.
vēlāk noskaidrojas, ka mm meitenītes būs tik maziņas kā Ikstīte. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}