| par dzeju |
[19. Apr 2013|10:08] |
(noskatoties dienasgrāmatas ielikto linku un atceroties visādas vecas filmas un radiolugas ienāca prātā)
kad skatās vecas filmas, cilvēki tur manāmi uzvedas kā aktieri, runā nedabiskās balsīs un skandē neikdienas tekstus un paši ar to manāmi lepojas. un citi tolaiku ļaudos viņus par to apbrīno. aktieri tur vairāk atspoguļo nevis autora idejas, bet cilvēku centienus būt daiļiem un uzvesties daiļi. bet mūsdienu skatītājam uzreiz ir skaidrs, ka viņš tur nevis atspoguļo personiskās ciešanas, bet daiļi izgrozās sev un citiem par prieku.
nu un vēl ir tāds izgudrojums kā dzeja, kur cilvēki parastam sakāmajam dīvaini samaina vietām vārdus un dažus iederīgus vārdus aizstāj ar neiederīgiem, kuriem ir atskaņa. it kā nevarētu runāt kā cilvēki. nu, atsevišķos gadījumos dzejas forma pievieno sakāmajam vērtību. un dzeja ir vajadzīga priekš dziesmām. bet vairumā gadījumu tas ir tikai izmērgļots parastais sakāmais. it īpaši ja paskatās uz latviešu autoru sacerēto bērnu dzeju; kāds 1 procents ir kaut kas īpašs, bet pārējais ir papīra bojājums. izņēmums ir Jūlija Vanaga bērnu dzejas, kuras lasot es brīnos, kā viņš varēja kaut ko tādu nodarīt.
nu, dzeja dzejas pēc atmirst vienlaicīgi ar skandēšanu skandēšanas pēc. aktieri cenšas uzvesties tā, lai skatītājs nevarētu pateikt, vai viņi uz līdzenas vietas improvizē vai atskaita iemācīto. autori cenšas lietot ikdienas vārdu kārtību un ar žargonu nomaskēt to, ka viņi patiesībā to visu izdomājuši cerībā tikt apbrīnotiem.
es te negribu paust nicinošu attieksmi pret dzeju; man ir vairāki iecienīti dzejnieki un es viņu grāmatas vēl aizvien lietoju. es tikai gribēju pateikt, ka dzejai kā runāšanas veidam ir kaut kas kopīgs ar runāšanas veidu gadsimta pirmās puses ierakstos. gribēju vilkt paralēles.
kad pa radio raida svarīgu vecmeistaru ierunātus tekstus, bieži redzams (dzirdams), ka viņiem vēlme pēc izteiksmes daiļuma ir svarīgāka par vēlmi labi atspoguļot tekstā pateikto un viņi akcentus saliek vienalga kā. man pat liekas, ka es bērniem priekšā lasu kvalitatīvāk, piedomājot par teksta saturu. |
|
|
| kad jau par dzeju |
[19. Apr 2013|11:09] |
viens no maniem lielākajiem dzejas piedzīvojumiem bija, kad pa radio dzeju bija nolēmuši lasīt tālaika ievērojamākie radio darbinieki - Kolāts un Jēkabsons. Ja nemaldos, viņi lasīja jaunāko Ziedoņa dzeju. kā jau pieredzējuši ziņu lasītāji, viņi to lasīja tik informējoši, izskaidrojoši un komentējoši, un saliekot tik ilustrējošus akcentus, ka klausoties bija tiešām dīvaina sajūta.
palikusi atmiņā rinda "es nevaru noskatīties, kā slīcina kaķēnu". nu pamēģiniet iedomāties to ziņu diktora izpildījumā. |
|
|