| mežaparks |
[29. Maijs 2012|08:03] |
vakar atkal aizvedu sīčus uz mežaparku.
pirmoreiz aizvedām viņus turp pirms pāris nedēļām, ar domu, ka pēc pāris stundām brauksim mājās. bet vēl pēc 6 stundām mz viegli grīļodamies skrēja no ierīces uz ierīci un man nācās zvanīt laulenim, lai evakuē transā iegājušos bērnus. tagad dodamies turp pēcpusdienā ar sabiedrisko un sencis atbrauc savākt mūs pēc darba.
tur ir bērnu pilsētiņa. divi lieli klajumi pilni ar visāda veida šūpolēm, slidkalniņiem, nobraucamām caurulēm, virvēm un ierīcēm, ar kurām var braukt visādos virzienos. pat nobraucamā trose. http://www.rigasmezi.lv/lv/mezaparks/par_parku/bernu_laukums/?doc=1163
citādāk nekā, piem., cēsu parkā, kur stāv rindā daudzi dažāda augstuma slidkalniņi. šeit katra ierīce ir savādāka.
gandrīz visas ierīces vērstas uz galvas apdullināšanu krītot no augšas uz leju, šūpojoties vai visādos virzienos griežoties uz riņķi. uz smadzeņu sakratīšanu iekš galvaskausa.
es, protams, zinu visus tos tekstus par vestibulāro aparātu un motoriku. bet kas atliek pieaugušajam, kad viņš grib atpūsties kā bērns? apdullināt smadzenes resp piedzerties. |
|
|
| dažādās ģimenes |
[29. Maijs 2012|20:04] |
citāts no "highly sensitive child" (garāks daidžests sekos).
zinātnieki atrod, ka lai arī kas ģimenē notiek, tas ietekmē katru bērnu atšķirīgi, gluži kā kad katrs augtu pilnīgi citā ģimenē. gan vecākiem ir atšķirīga situācija, katram bērnam dzimstot, gan katrs bērns ir citādāks, tādēļ vecāks pret viņu izturas citādāk. un tās pašas audzināšanas metodes var divus bērnus ietekmēt pilnīgi atšķirīgi, atkarībā no viņu temperamenta.
nu vispārībā jau to zina visi, kam ir vairāk nekā viens bērns, tikai skaļi nesaka.
upd
nu tālāk tur stāsta parasto - ka klusais mākslinieks, kam nepatīk sports, vienā ģimenē tiks uzņemts ar prieku, bet citā kļūs par katastrofu, un ka vecākiem galvenais ir pielāgoties tam, kas ir, nevis censties mainīt. |
|
|