atmiņa

pusotra gada vecumā mazmurkšķa atmiņa bija apmēram nedēļu gara. tas gan netika tā īsti izpētīts.
1 gada un 8 mēnešu vecumā bijām lielā braucienā, kas aizmirsās stipri drīz. tagad viņa vispār zina, ka ir lidojusi ar lidmašīnu un atvedusi konkrētas mantiņas, bet nekā neatceras. zina, jo es šad tad pastāstu.
1 gada un 10 mēnešu notikumus viņa atcerējās vēl pēc mēnešiem 3. tad viņa pēkšņi atdziedāja konkrētā nedēļā dzirdētas dziesmiņas. vai tagad atceras - nezinu.

nu tātad viņai tā atmiņa pamazām stiepjas aizvien garāka, bet tik un tā no viena gala dzēšas nost.

man bija teorija, ka agrās bērnības notikumus nav jēgas atcerēties. jo jaunumu ir tik daudz, ka pietiek no tiem mācīties, bet nav jēgas sabāzt atmiņā apstākļus, kad konkrētā mācība apgūta.

kaut kad pienāks laiks, kad galvenie notikumi vairs nedzēsīsies nost. un kaut kad pienāks laiks (vismaz mums vecajiem sakārņiem), kad atmiņa sāks dzēsties nost no priekšgala, un jaunībsdienas būs vieglāk atcerēties nekā vakardienu, hehe.

nomierināšanās

kā jau šajā vecumā (2 gadi un 5 mēneši) pienākas, mazmurkšķis pēdējā laikā mēdz krist histērijās. "uzkaras" un bļauj. parasti to var skaidrot ar nogurumu vai ar notikumu pēkšņumu, vai ar diezinko. katru dienu jau nē.
ja uzkāriens galīgi tizls, es dažreiz viņu aiznesu un nolieku aiz viena tāda aizžogojuma un saku, lai nomierinās. pēc 1 - 2 minūtēm izķeksēju un saku, nomierinājies? nomierinājos, saka mazmurkšķis. pa to laiku es arī nomierinos, kas ir svarīgi.
šorīt ģērbām mazmurkšķi uz dārziņu, un viņai uznāca histērija veselas divas reizes. dārziņā viņai patiešām patīk, bet laikam pasākums bija par pēkšņu, jo slimības dēļ pusotra nedēļa bija nosēdēta mājās.
neparastākais bija tas, ka viņa abas savas raudu lēkmes pārtrauca pati. viņa iesaucās "nomierināties" (cik jau nu skaļi raudot var sakarīgi izteikties), aizskrēja prom no manis, uz otru istabu, nostājās pie aizžogojuma (kas aizlikts priekšā sienas skapim) un vēl iebāza kāju pa tīkla restēm. un nomierinājās. it kā viņa iežogotajā drūmkaktē meklētu palīdzību pati pret savām nesavaldāmajām emocijām.

hm.

upd. šorīt viņa arī gāja uz drūmkakti nomierināties (brēka bija par to, ka es pietiekami fiksi neierados no virtuves, kad sīce atmodās un mani sauca. es papriekšu noņēmu katliņu no plīts un ielēju sev kafiju ar pienu.). bļāva, tad paprasīja, lai es viņu ieceļu aiz žoga (pati viņa tur netiek, ap metru augsts), tur viņai vajadzēja rūtaino dvielīti, ar ko noslaucīt seju (citi dvieļi nederēja) un viss, bērns bija nomierinājies.

sabiedriskie pasākumi

nedēļas nogalēs sencis brauc uz laukiem betonēt, bet es piekāšu pasākumu un palieku rīgā.
vienu sestdienu mēs aizgājām uz leļļu teātri, eža kažociņu. bērns kārtīgi sēdēja un skatījās, tikai nez vai kaut ko saprata, jo izrādē lasīja Plūdoņa dzeju, kas ir skaista, protams, bet ar daudziem reti lietotiem vārdiem. izrādes laikā mazmurkšķis pa kluso sūkāja sosku.
nākamajā sestdienā mēs gājām uz dabas muzeju. iegājām zvēru stāvā, mm mani tūlīt aizvilka pie putniem un pirmajos divos stendos par katru putnu paprasīja "kas tur rakstīts". tur bija visādi dūkuri. ar to viņai arī bija attention span beidzies un viņa pamanīja, ka pa garajām zālēm var labi skraidīt. mazliet viņa slikti uzvedās - plaukšķināja ar plaukstām pa stikliem. sākumā es mēģināju pievērst viņas uzmanību visādiem foršumiem, re kur leopards, re kur jenots. bet tad nospriedu, ka labāk nesabojāt pasākumu. beigās viņa atrada lielās kāpnes un ar prieku staigāja augšā lejā.
nākamajā nedēļā devāmies uz piparkūku izrotāšanas darbnīcu lietišķās mākslas muzejā. tas bija baigi forši. par latu mēs dabūjām pieeju mazajām piparkūkām un mums iedeva tūtiņas ar glazūru, un lapas ar ornamentiem. kaut ko saspiedām. pēc tam apgleznojām arī lielo piparkūku (viena ir cenā iekšā). pēc tam apskatījām pārējās darbnīcas. finālā nospriedām, ka mūsu gleznojumi nez vai vinnēs izstādē, un visus apēdām. lielo atnesām mājās.
starp citu, tas pasākums būs vēl 2 nedēļas, ja kādam interesē.

cīņa par varu

un tad man nāca atskārsme, ka kakāšana biksēs ir cīņa par varu. ja sīce, piem., prasa ēst, multeni, mantu, spēlēt vilcienus, dajebko, es palieku situācijas noteicēja un varu dot vai nedot prasīto. ja viņa piekakā bikses, man nākas viņu celt vannā un mazgāt (vispār tagad nemaz nedrīkstu viņu cilāt dēļ veselības). ja vēl pie tam es purpinu un īgņojos, tad vispār pilnībā esmu pakļāvusies manipulācijai.
un ja par čurāšanu vēl var teikt, ka bērns nepamana, tad pilnīgi noteikti viņa pamana, ko dara, kad ielien kaktā, izbola acis un stenošā balsī saka "mamma ej pļojām".