Kemune

pieķeru sevi pie vertikālas domāšanas, skriešus pa kāpnēm lejā līdz tam fundamentam, līdz kaut kādai universālai un tikpat nevērtīgai patiesībai, un ceļu atpakaļ neredzu
vēl nav sadzijusi bērnība, kad pirmoreiz Mežaparkā pie greizajiem spoguļiem ieskrēju būdiņā, apskatījos dažus pirmos spoguļus, arvien ātrāk un ātrāk, un tā ātri izskrēju cauri, jo tā gribējās, bet ārā izskrējis sapratu, ka spoguļus tā arī neesmu redzējis, un atpakaļ mani vairs nelaida