"Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa," izteicies reiz Azimovs, "optimistisks mūsdienu sabiedrības skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību." [] Groteskā un paradoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofiskās problēmas. Šī viela nedod pamatu optimistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasniegumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas.
Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnījies par padomju fantastu sociālo optimismu. "...Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms gadiem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists..."
(Ievadvārdi 1967. gadā izdotajam "Es, robots")
Un kur ir mans asteroīds, kuru rakt? Mans robots gudrinieks? Mazā kosmosa laiva? Piedzīvojumi uz Jupitera pavadoņiem? Piečakarēja.
Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnījies par padomju fantastu sociālo optimismu. "...Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms gadiem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists..."
(Ievadvārdi 1967. gadā izdotajam "Es, robots")
Un kur ir mans asteroīds, kuru rakt? Mans robots gudrinieks? Mazā kosmosa laiva? Piedzīvojumi uz Jupitera pavadoņiem? Piečakarēja.