Kemune

Es labi sen neesmu bijis tādā īsti labā klaiņojumā. Šodien sāku to labot un paklaiņoju pa Carnikavu. Tur ir veselas divas kafejnīcas, viena otrai pretī. Tas viss atrodas gluži tādā kā vesterna cienīgā struktūrā, iela, un divi konkurējošie saloni viens otram pretī. Vispirms iegāju pirmajā, tur bija svarīgi smags gaiss un tumša apdare, un pie kases aparāta beļašu kaste ar izplūdušu eļļu, vitrīnā rosols, kurš izskatās pēc baltas masas, un satur vāji nojaušamus kubiskus komponentus. Iekšā vīri sprieda par vietējām norisēm, un, pirms sākās apšaude, devos uz otru salonu, kurā bija pavisam citas mizanscēnas, un fonā skanēja eklektiska mūzikas kolekcija ar indiešu popmūzikas hītiem un Labvēlīgo tipu. Tur toties pie letes bija Wordā klasiski veidota ēdienkarte. Izdarīju izvēli un jutos garšīgi paēdis, kamēr pie blakus galdiņa krievu mēlē tāda ģimeniska kompānija apsprieda kaut ko par Ukrainu, bet pie cita galdiņa tāds neizaudzis teju-četrdesmitgadnieks ar otrādi apgrieztu keponu, dzīdams pat ne ļoti jēlus jociņus, kafejnīcas mūzai tik lika ieliet vēl vienu. Varēja nojaust, ka viņi ir pazīstami, pat varbūt pāris.

To visu vērojot no komfortablas pozīcijas, un pirms tam izstaigājoties pa priežu mežu līdz jūrai un atpakaļ, nedaudz uzlādējās baterija.