Visgrūtāk laikam ir izvēlēties vārdu. Nosaukt vārdu, nosaukt vārdā, dot vārdu. Tas uzreiz pielīp kā uzlīme, un ar to jāsadzīvo. Ne velti mazus bērnus biedē, ka pilis var uzcelties un nogrimt, ja pasaka pareizo vārdu.
Vienā no Ursulas Le Gvinas grāmatā par šo bija labi uzrakstīts. Jēga bija aptuveni tāda - zinot cilvēka īsto, vienīgo vārdu šo cilvēku varēja sev pakļaut. Varbūt tā ir arī īstajā dzīvē? Nav obligāti jāzin kāds slepens vārds, ir tikai jāzin vārdi ar kuriem pielīst, nomierinār saniknot un panākt savu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
un ar katru vaardu tu izsauc ezeru. katru reizi, kad nosauc vaardu, kas vel nav pateikts, vaardu, kas 'neko nenoziimee'.
tu jau dziivo zem ezera.
te nu tu esi.
:)