![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Oi, cik dažādi viedokļi var būt vidusskolā maz cilātā jautājumā par vajadzības izteiksmi (http://klab.lv/community/pajautaa/7710
Šī štelle vispār latviešu valodā ir pamatīga inovācija un atkāpe no klasiskā "teikuma priekšmets nominatīvā, izteicējs saskaņojas personā un skaitlī ar teik. pr., papildinātājs akuzatīvā". Te mums ne ta ergatīvā, ne ta vēl kāda konstrukcija, pieliekot verbam priekšā "jā". Sanāk vajadzības izteiksme "jādara, jādzied, jāēd". Un visu skaisto sistēmu nojauc.
Pirmkārt, jau ar to, ka tai formāli klāt prasās/kasās kopula "(ir) jādara, (ir) jāēd, (ir) jādzied". Te jau pirmais juceklis - kas tad ir izteicējs, ja pēkšņi pazūd viegli atpazīstamais verbs "būt"?
Otrkārt, tāpēc, ka tai prasās klāt datīvs, kaut kāds somugrisms nudien - "man jāēd, Jānim jādara, tautai jādzied". Un vēl trakāk, objekts pēkšņi nominatīvā - "man jāēd putra", un te jau var novērot pirmās svārstīgās atkāpes, kas griežas ausī iluminētajiem ("*man jāēd putru").
Nākamais tracis ir par to, kas tad īsti te ir subjekts, kas objekts. It kā es ēdu putru, tātad es ēdējs, putra cietējs, un kādēļ gan lai apņēmībā, ka man jāapēd tā putra, nebūtu tieši tāpat? No otras puses, putra taču ir nominatīvā, un tīri sintaktiski konfuzē mūs kā teikuma priekšmets. Putra ir darītājs, un darbība ir mana apņemšanās apēst. Tomēr aģents esmu es, vai ne?
Vēl viens juceklis rodas tīri morfoloģiski - vai šī vajadzības izteiksme īsti lokās skaitlī un personā? "man/tev/viņam/mums/jums/viņiem (ir) jādara"? Kur "būt" nemaz nesaskaņojas ar faktisko teikuma priekšmetu, bet gan formālo? Vai tomēr tā ir atsevišķa singulāra darbības vārda forma, kas iziet ārpus izteiksmju kategorijas? Tāpat atkāpe nolieguma veidošanā - pārējās izteiksmēs un laikos "nedarītu, nedziedāšu", un te - aplauziens "nav jādzied" ("*ir jānedzied, nējādzied, nēdzied"?), un pēkšņi mums tā kopula ir svarīga.
Šī štelle vispār latviešu valodā ir pamatīga inovācija un atkāpe no klasiskā "teikuma priekšmets nominatīvā, izteicējs saskaņojas personā un skaitlī ar teik. pr., papildinātājs akuzatīvā". Te mums ne ta ergatīvā, ne ta vēl kāda konstrukcija, pieliekot verbam priekšā "jā". Sanāk vajadzības izteiksme "jādara, jādzied, jāēd". Un visu skaisto sistēmu nojauc.
Pirmkārt, jau ar to, ka tai formāli klāt prasās/kasās kopula "(ir) jādara, (ir) jāēd, (ir) jādzied". Te jau pirmais juceklis - kas tad ir izteicējs, ja pēkšņi pazūd viegli atpazīstamais verbs "būt"?
Otrkārt, tāpēc, ka tai prasās klāt datīvs, kaut kāds somugrisms nudien - "man jāēd, Jānim jādara, tautai jādzied". Un vēl trakāk, objekts pēkšņi nominatīvā - "man jāēd putra", un te jau var novērot pirmās svārstīgās atkāpes, kas griežas ausī iluminētajiem ("*man jāēd putru").
Nākamais tracis ir par to, kas tad īsti te ir subjekts, kas objekts. It kā es ēdu putru, tātad es ēdējs, putra cietējs, un kādēļ gan lai apņēmībā, ka man jāapēd tā putra, nebūtu tieši tāpat? No otras puses, putra taču ir nominatīvā, un tīri sintaktiski konfuzē mūs kā teikuma priekšmets. Putra ir darītājs, un darbība ir mana apņemšanās apēst. Tomēr aģents esmu es, vai ne?
Vēl viens juceklis rodas tīri morfoloģiski - vai šī vajadzības izteiksme īsti lokās skaitlī un personā? "man/tev/viņam/mums/jums/viņiem (ir) jādara"? Kur "būt" nemaz nesaskaņojas ar faktisko teikuma priekšmetu, bet gan formālo? Vai tomēr tā ir atsevišķa singulāra darbības vārda forma, kas iziet ārpus izteiksmju kategorijas? Tāpat atkāpe nolieguma veidošanā - pārējās izteiksmēs un laikos "nedarītu, nedziedāšu", un te - aplauziens "nav jādzied" ("*ir jānedzied, nējādzied, nēdzied"?), un pēkšņi mums tā kopula ir svarīga.