Kemune

šonakt bija tāds sapnis, pēc kura pamosties un gribas gaudot uz Mēnesi, jo neko citu darīt nevar, jo saproti, ka esi bijis tik tuvu kaut kam skaistam un neiespējamam. sapnī bija tā fantastiski tramīgā sajūta, kad notiek šķietami neticamais un tu tajā brīdī nezini, kam vispār pateikties par tādu nejaušību. protams, tagad izklausās dīvaini, bet sapnī bija pavisam normāli tas, ka es biju ievērojis vienu pirmā stāva dzīvokli, kurā dzīvo skaista meitene, jo logā bija šīs meitenes fotogrāfija, kurā viņa ir tāda brīva kā ūdens, lidojoša nedaudz virs zemes un laimīga. es šo meiteni nepazinu, taču ļoti vēlējos pazīt. smieklīgi arī tas, ka tā bija mana paša māja, kurā es dzīvoju bēniņu stāvā. šai mājai ir arī tāds caurstaigājams tunelis, vārtrūme, kas savieno abas ēkas puses. bija ziema un putenis, es turpat stāvēju, domāju par fotogrāfiju logā, un tad ieraudzīju šo meiteni nākam putenī caur tuneli, un kadrs kaut kā apstājās, sniegpārslas, meitene, apziņa, ka ir noticis neiespējamais, un es šo meiteni satieku uz ielas, un viņa tajā brīdī izskatās tieši tāpat kā fotogrāfijā, tikai varbūt nedaudz ikdienišķām rūpēm sejā. notiek neticamais, es smaidu viņai, viņa pasmaida man, un mums abiem rodas sajūta, ka nevajag tāpat paiet garām. pēkšņi viņa pazūd no skata, un es saprotu, ka viņa ir notupusies aiz kādas mašīnas, es arī pietupstos, un caur mašīnas stikliem mēs redzam viens otru un slīdam apkārt mašīnai, katrs paliekot savā pusē.

pēc šādiem sapņiem tu ieķeries spilvenā un nezini, ko darīt