Kemune

mani nomāc tas, ka reizēm mans ķermenis totāli nespēj izgulēties. vakar man bija 7 stundas miega, taču šodien esmu zombijs. acis sausas, šauras, ik pēc pusstundas kāpju pasēdēt lejā tuvāk pie ieejas, kur gaiss vēsāks un mitrāks. pirms brīža vienkārši nolūzu vienā telpā ar kolēģiem. tā ir viena no lielākajām nelaimītēm. otra nelaimīte ir tāda, ka visi foršie darbi/dzīvesveidi kaut kā izvairās no manis. es negribu sēdēt krēslā astoņas stundas, negribu zvanīt cilvēkiem, ja mums reizē nemirdz acis, vēl jo vairāk negribu blenzt 20x30 cm taisnstūrī 50 cm attālumā, un pēc visa šī atkal justies kā zombijs. taču tas ir tieši tas, ko daru 5 dienas nedēļā. es nejūtos tik stulbs, lai būtu ko tādu pelnījis. kaut gan, ja tā paskatās, tad varbūt tieši otrādi, es jau jūtos tik stulbs, ka vairs no tā netikt vaļā