veļu arī nebij tik viegli dabūt. nācās parunāt par vispārīgo relativitāti, sagribēt iegūt Einšteina izvedumus ar komentāriem, par lielo sprādzienu un telpas metrikām. kad biju nopelnījis aiziešanu, kaķītis sāka vemt, un, kad jau atvadījies gāju pa kāpnēm lejā, no iekšas atskanēja sauciens, paskaties, ko kaķītis bija apēdis (tiem, kas nesekoja - tā arī neuzzināju)
- kemunepaga paga, nekādu smieklu tur nebija, kaķītim bija slikti
- ziiNu smiekls ne jau par kaķīti. Bet tā intonācija ehh...