Kemune

tad vēl tas jocīgais atgadījums ar divām sievietēm. patiesībā pat ne atgadījums, bet īpatnējs atspulgs. te darbā jau kādu laiku viņas redzu sēžam pie pusdienu galda vienu otrai pretim un runājam. taču kā! pieklusināti, acīs skatoties. un vienmēr runā, un daudz. nē, nepārprotiet, tur nav rozā, tā runā cilvēki, kas uzticas. tieši tā, kā manuprāt būtu jārunā visiem cilvēkiem, un tikai tā. tikai divatā, klusi un acīs.

vispār, ar ko jūs runājat, kad uzrunājat vairākus cilvēkus? nu, es domāju, galvā. jūs varat man pateikt? kam jūs savu sakāmo adresējat?

interesanti, kāda būtu pasaule, ja cilvēkiem nebūtu tās vides, kas katru viņu izteikto domu pavairo, atbalso (mirrors & copulation), skaņas gaisā, tintes uz papīra, bet būtu tikai iespējams sarunāties, skatoties acīs? tas nozīmētu - tikai divatā. vairs nekādu uzrunu. vairs nekādas uzmanības pievēršanas, bļaustoties. tu vari tikai pateikt savu sakāmo vienam cilvēkam, un viņš var to nodot tālāk kādam citam vai paturēt.

bet patiesībā tā taču arī ir, skaņas un grafikas efektus nodrošina matrikss. un tā pa īstam pateikt vēl joprojām var tikai acīs. to viņi izķer nevar

виссалдакас сенес ауг уз менес
гриездамас

lūk, to es nevaru izturēt, kad tas, ko baroju, samīļoju un no rīta aizejot uz darbu pakavējos pie loga, lai atvadītos, ka tas man uz durvju paklāja noliek kluci. man ir izmisums, paturēt tevi es nevaru, un tieši tagad, kad tava spalva sāk spīdēt un tu sāc rotaļāties