Kemune

ai, mīļā mana, tālā mana, ar Tevi varētu visu mūžu dzīvot kopā, tā jūtas iekšā, bet distance, Tu nelaid, Tu tāla, Tu fiziski, Tu šķelmīga, Tu tomēr nelaid klāt, Tu mierīgi turies pretī manām brāzmām, Tu, šķiet, prasi manu pacietību, tību, tību, bu, bu, tās nav, nav, nav (atskan atbalss - varbūt ir?), šķiet, ar Tevi varētu, šķiet, sanāks, tikai pacietību, tību, bu, bu, nespēju gaidīt (atbalss - varbūt spēj? varbūt atnāks?), varbūt mēs tiksimies, kad būšu izskrējies vējos, varbūt, varbūt
piedod man mani aušu. durvis veras, nu, tagad gribētu vienu seivgeimu, un izmēģināt, gaidīt Tevi, gaidīt, sagaidīt, bet tikmēr esmu ar citu, citu, tu, tu, Tu, Tu sveša, bet tepat

no kurienes es izrāvu to par mūžīgu dzīvošanu, nē, nudien tam taču nav pamata, tās tikai iedomas. negruzos, bet nevaru saprast, kā lai saskaņo ar vairākiem cilvēkiem distances, fiziskās un nefiziskās. likās, ka jāizvēlas starta komplekts, tipa, būšu draugs ar visiem, turēšu distanci, līdz sapratīšu sevi un dzīve visu atrisinās, izvēlēsies vienu vai nevienu. taču fizioloģija dara savu, gribas taču pieskarties, un es jau pārkāpju savus noteikumus.
tā briesmīgā nojauta, ko nesen pieminēju, ir plaisa starp manu iedomāto un novēroto es - šķiet, ka es taču esmu tāds pareizais un labais, vienmēr gribu, lai nevienai skudriņai, nevienam kurmītim nesāp, taču šobrīd neizrīkojos cēli

re, satina makšķeri. komentāros pats ar sevi runāju

sakiet, ko gribat, bet Baušķenieks ir ģēnijs