no kurienes es izrāvu to par mūžīgu dzīvošanu, nē, nudien tam taču nav pamata, tās tikai iedomas. negruzos, bet nevaru saprast, kā lai saskaņo ar vairākiem cilvēkiem distances, fiziskās un nefiziskās. likās, ka jāizvēlas starta komplekts, tipa, būšu draugs ar visiem, turēšu distanci, līdz sapratīšu sevi un dzīve visu atrisinās, izvēlēsies vienu vai nevienu. taču fizioloģija dara savu, gribas taču pieskarties, un es jau pārkāpju savus noteikumus.
tā briesmīgā nojauta, ko nesen pieminēju, ir plaisa starp manu iedomāto un novēroto es - šķiet, ka es taču esmu tāds pareizais un labais, vienmēr gribu, lai nevienai skudriņai, nevienam kurmītim nesāp, taču šobrīd neizrīkojos cēli
tā briesmīgā nojauta, ko nesen pieminēju, ir plaisa starp manu iedomāto un novēroto es - šķiet, ka es taču esmu tāds pareizais un labais, vienmēr gribu, lai nevienai skudriņai, nevienam kurmītim nesāp, taču šobrīd neizrīkojos cēli