Kemune

bet, kad brauc no Mārupes uz Jaunmārupi, elektrības vai telefona vados ir uzmestas šņorītēm sasietas kurpītes

gribu dzīvot par mazām naudiņām, tulkot, komponēt, fotografēt, dziedāt uz ielām, nu tā, naivi

nē, es nopietni. par to, ka dzīves veidu izmainīt var, bet ļoti lēni. nu, pareizāk sakot, savu vietu pasaulē. tad, kad sāc apzināties, kur vēlies būt, tad sākas ļoti ilgs process, gadiem ilgi meklējas pareizie cilvēki (nu man tā labpatīkas domāt, ka fonā viņi tiek meklēti un virzīti man tuvāk), pareizās sakritības, pareizie pavērsieni, pareizie robiņi tiek izgrebti, lai vienā brīdī klikš tektoniskās plātnes pārbīdās jaunā konfigurācijā. visticamāk, pa vairākiem maziem klikš

jo pat ja es varētu tehniski tagad dzīvot no fotografēšanas, ir redzams un saprotams virziens, tik un tā tīri reāli nevaru, jo nav, kur, ko, kam, kāpēc, nepazīstu, nezinu. nu tā, savas sliedītes dzīves tramvajam. bet varbūt kāds rūpējas, lai es neskrietu pakaļ tam, ko man varbūt nemaz nevajag

nē, tomēr nē. ja kāds rūpētos par to, lai neskrienu pakaļ tam, ko man nemaz nevajag, tad taču neskrietu pakaļ visām meitenēm

un ja kāds te pīkstēs kaut ko par pavasara ietekmi, uz kuru visu var norakstīt, pavicināšu LIETU gar acīm ar skaidriem precedentiem ziemā un vasarā