Kemune

katru dienu lienu stulbajos draugos un tikai vēl vairāk uztraucos. bet uztraucos es visu laiku. uztraucos par krokusu, kurš novīta, par īrisu, kurš novīta, izdzina cerīgu ziediņu un novīta, vēl visu laiku domāju par viņu. runāju ar sevi uz ielām, pieturās, autobusos

būtu man minka, es viņam te rakstītu, bet nē, nepārprotiet, nedāviniet, es tikai vēl vairāk uztrauktos, ka man viņš jāatstāj pa dienām mājās, taču vakarā es gribētu gan, lai var paglaudīt, lai var pabarot un klēpī ielaist

un vēl es uztraucos par to, ka spēju uztraukties par 10 lietām reizē, taču darīt spēju tikai vienu, un tad arī ne vienmēr