Kemune

un tomēr, ir tādi vārdi, ko neviens gūglis jums nepaskaidros. kad viņa teica ņoskas, es tā satrūkos, nu ne jau nepatīkamā nozīmē, es pat nezinu, kāds vārds raksturo to patīkamo satrūkšanos, kuras iemeslu tu saproti tikai sekundi vēlāk. šis vārds nāk no tik patīkama un sena slāņa, vecmāmiņas un māmiņas leksikas, kurzemniecēm, kas kopš manis vairs dzīvo tikai Rīgā, lauku māju man nav bijis, bet ir tas slānis, nu visi tie vārdi, par kuriem vienā brīdī tu saproti, ka tie taču ir tik ļoti tavi, jo rīgā tādus neviens nelieto. un tad vēl svalka pateica par to zaporožecu ar motoru pakaļā, nujā, es zinu, ka neesmu piederīgs Rīgai, varbūt Torņakalnam, varbūt Barona ielas iekšpagalmam, kurš piesnieg akurāt kā laukos, bet ne Rīgai ar visām larokām, spēļu zālēm, sporta apģērbu veikalu ķēdēm, guļamrajoniem, mazdārziņiem, nē, tas nekad nav bijis manējais