Kemune

atkal ir tā sajūta, ka mēģinu izsaukt šļūdoni. parasti jau cilvēki kaut ko krasi maina tikai pēc stipriem satricinājumiem, attopas pēc sāpēm. es turos pretī citu uzburtajai realitātei, priekšnieka saldā mēle, tava saldā mēle, ai, cukura namiņš. es nejūtos savā vietā po boļšomu. acis iet bojā, naudas ienāk vairāk, taču notērējas tikpat bezjēdzīgi, cilvēkus es tāpat nepazīstu un neiepazīstu, un ir ļoti bail, vienam, esmu dažiem stipri pieķēries, bet jālaižas vaļā, šķiet, tie cilvēki aiziet, jau labu laiku ir aizgājuši, es tikai turos pie viņu smaržas. te nu ir tā sajūta "sākt jaunu dzīvi". vai tiešām ir nepieciešams kaut kāds ārējs trieciens, lai izglābtu acis, sāktu dzīvot no makaroniem, atteiktos no visa tā materiālā, ar ko esmu apkāries, lai gan nav jau daudz, I travel light, tomēr vissmagākā bagāža laikam sirdī, un atgrieztos pie kaut kā vienkārša, kas gandarītu

ielieciet man skrūvgriezi zobos, lai nespirinos, nenokožu mēli, ļauju sev palīdzēt