Kemune

Nu labi - nākamā mīkla. Lasu kādu jaunu grāmatu un nenormāli nāk smiekli, uzburas ainas un vispār nāk prātā bērnība un tās grāmatiņas, kas kaut kur sen jau nozudušas - tās mazās, melnās, viena bija "Un tad atnāca izgudrotājs", tad vēl bija viena par kosmosa izpēti un tur bija zīmējums, kurā divi puikas (protams, ar skafandriem un apaļiem kupoliem ap galvu) krita bezdibenī un viņiem jautāja, kāda ir kvadrātsakne no mīnus viens. Vai arī vienu brīdi bija tādi kosmiskie latviešu komiksi vai, galu galā, fantadroms. Nu vot, sapratāt jau, ka runa par fantastiku. Tā īpašā sajūta pavēderē rodas, lasot kosmisko/futūristisko fantastiku tieši latviešu valodā. Tā vien gribas izaugt par kosmonautu. Lasot latviski, vienkārši netieku vaļā no identificēšanās ar Latviju, tā vien liekas, ka tas taču notiek tepat un ar mums. Vārdu sakot, kaifoju par šo absurdo sajūtu, kurā savienojas Zentas Ērgles stāstu piedzīvojumu garša ar tulkoto Azimovu un citiem sešdesmito/septiņdesmito grāmatiņās.
"Kabīnē pilots saslēdza kravas auto ar Satelīta navigācijas sektoru."
".. viņos taisnā ceļā ietriecās virpuļreklāmas pašbraucējs, saspiežot kabīni kā akordeonu."
"Par žņaugplēvi apsardzes valodā sauca celofāna vīrusu lādiņus, ar ko uzraugi pielādēja savus gāzes stobrus."
"Tev paveicās, ka Tāpatiņam te kaut kur mētājās pāris robotiksa plāksnes; ar vienu viņš salāpīja tavu ieplaisājušo galvaskausu."
"Ar pārvietojamām šķērssienām bija nodalītas vairākas atsevišķas kabīnes, un šajās improvizētajās istabiņās dūca kāds desmits cieto disku."
"Tur uz paceltas platformas bija saspiedušies kāds ducis ātrās reaģēšanas juristu ar Temīdas svaru logo uz ķiverēm un gaidīja, kamēr griezējs beigs dedzināt caurumu."
"Jurisdesantnieki bija kaut kas pa vidu starp juristiem, gaisa desantniekiem un bulterjeriem."