Sajutos kā baigā riebekle :)))
Es vakarnakt tikai izklaidējos un apmierināju savas iegribas, bet jaunietis man šodien sūta īsziņas, cik viņš ir laimīgs.
:)

Zinu, esmu galīgi traka.
Bet tik nenormāli gribējās skūpstīties, ka nospļāvos vakar par sasodīti lielo vecuma starpību ar puisi, kurš grib iegūt manu uzmanību, un sajutos kā pusaudze, kura izmukusi no vecāku redzesloka un bauda aizliegto augli :)
Secinājums - mana vecuma vīrieši, atšķirībā no jaunajiem, nespēj trīs stundas maigoties bez roku palaišanas :)
Šodien žoklis nedaudz stīvs un lūpas mazleit jūtīgas, bet gribētos vēl. Tā, lai pēc tam kādu laiku ir miers :)

Njā,.. man ir atkarība no skūpstīšanās. Ja varētu, izmēģinātu to ar visiem daudzmaz pievilcīgajiem vīriešiem :)))

Taisni trakums, kā gribās pabučoties!!

Smejos pati par sevi :))) Zin, kā es sociālajā tīkā balsoju par vīriešu bildēm topā? - ja nevaru izlemt, vai foto ir normāla un džeks tajā pelnījis manu balsojumu, es vispirms domās izlasu, kā skanētu mans vārds kopā ar viņa uzvārdu. Ja kombinācija ir pieņemama - balsoju :)))) Stulbi varbūt ir, toties izklaide garantēta :)))

Upd. Ā, n vēl - ja bilde smuka, bet puisis īsti nesaista, tad skatos vārdu. Ja Jānis, tad balsoju, ja ne - lai iet nākamais! :) Nezinu, kas man uz tiem Jāņiem :)))

Padomāju par visu to, ko vēlos...
Hmmm... dažas lietas man nesen bija un ir vēl joprojām :)
Man pieglaudās, stipras rokas mani maigi apskāva, pat uz rokām nēsāja.. Un flirts arī ir, šobrīd gan apstākļu dēļ tikai virtuāls. Tāds flirts, kad divu cilvēku starpā vēl it nekas nav noticis un ir tikai nojausma, ka kaut kas tomēr varētu notikt.
Nu, ko tad es žēlojos?!?! :))) Zinu gan - gribu vēl! Reply, please!! :))
Tādēļ ļoti gaidu laivošanu - lai varētu to visu izbaudīt vēl :)

Šobrīd jūtos kā iesprostota savā dzīvē. Gribās daudz, bet nesanāk nekas. Vai arī par maz cenšos. Jā, droši vien tā..
Vēlos ceļot un iepazīt jaunas valstis, jaunas kultūras. Sajust svešas valsts burvību un brīvību.
Vēlos iziet pļavā agrā rītā, kad saule aust un migla laiski gulšņā virs zāles stiebriem.
Vēlos baudīt sauli, kad tā lēnām dodās pie miera aiz jūras līmeņa.
Vēlos sajust mīļumu, kad kāds stipri, bet maigi piekļauj mani sev klāt. Un klusēt no mirkļa burvības.
Vēlos aizraujošu flirtu, kad no spriedzes vien šķīst dzirksteles un tā vien gribās krist vienam otra apskāvienos, tomēr to nedarām, jo pats flirts ir tik reibinošs.
Vēlos patīkamus pārsteigumus, kad redzu - manis dēļ cilvēks ir centies no visas sirds.
Vēlos vienkārši sajusties laimīga...

Nesen kaut kur lasīju, ka sievietēm , kurām zems asinsspiediens, grūtāk seksā sasniegt kulmināciju, nekā tām, kurām tas ir normāls. Tagad skaidrs, kāpēc tad, kad iedzeru kafiju vai vīnu (vai jebkādu citu alkoholu), esmu vairāk nogribējusies un nevaldāmāka :))))

Mani uzaicināja un es piekritu doties uz laivošanas pasākumu augustā kopā ar jaunu foršu čalīti. Pazīstami gandrīz nemaz. Oj, esmu traka :D

Smieklīgi... Kopš mans "lieliskais" ir prom un es esmu nolēmusi, ka neskumšu, viņu gaidīdama, man pievērš uzmanību daudz vīrieši. Turklāt daudzi ir stipri jaunāki (vidēji 10 gadus!) :)) Neliegšos, ka man tas ļoti glaimo. Ir patīkami :)
Un ciemošanās pie draudzenes izdevās fantastiska! Sporta pasākums, daudz jaunas pazīšanās ar lieliskiem cilvēkiem. Tas bija 100% to vērts! :)

Varbūt esmu naiva un stulba. Varbūt viņam nav nekādas pagātnes problēmas, bet gan cilvēks atrada lielisku atrunu, lai atkāptos. Ja tā, tad man viņu nevajag. Tā vietā, lai atklāti izrunātos un kopīgi nolemtu piebremzēt viņa paša strauji uzsāktos tempus, viņš aiziet ar muļķīgu atrunu un solījumu parunāties, kad viss būs atrisinājies. Nu tad lai iet ar. Es kļūšu vēl labāka un foršāka. Un, ja pēc ilgāka laika nožēlos, no kā atteicies, es lepni paskatīšos viņam acīs un pateikšu: "Tu savu iespēju jau palaidi garām, atpakaļceļa vairs nav".
Nu, tas tā. To iedomājos tikai tā - starp citu. Patiesībā rakstu te atkal cita iemesla dēļ.

Manam dēlam šodien dzimšans diena. Mazie svētki arī man. Bet mana māte tik ļoti atkal mani sāpināja un apvainoja, ka gribās kaukt, sapakot somu un aizbraukt. Diemžēl man šodien un trešdien jābūt šeit. Aizbraukt varēšu tikai ceturtdien. Tad gan. Braukšu prom pie draudzenes uz 4 dienām, viņa dikti gaida.

Nesaprotu, kas nedēļu pēc viņa atgriešanās Latvijā pēkšņi notika. Man tā īsti neko nepaskaidroja. Vien to, ka tā nav mana vaina. Ka viņam ir neskaidras lietas no pagātnes, ar kurām jātiek skaidrībā.
Krustu šķērsu izdomājos, kas tas var būt, ko viņš man nevar vēl pastāstīt un paskaidrot, un tik un tā neatradu atbildes, kāpēc man neļauj būt līdzās, lai varu atbalstīt. Ar glāstu, ar uzmundrinošu skatu, ar klusēšanu, kad tas vajadzīgs.
Un tieši tas, ka man to neļauj, ka nesaprot, ka uz mani var paļauties, tagad sāp visvairāk.
Atzīstos - jau piecas dienas noraudātas. Ēst negribās, miegs saraustīts un sapņi vēl haotiskāki kā parasti. Jau vairāk kā nedēļa meklētas atbildes uz to, kas notiek un nenotiek. Nav vairs spēka ne tikai morāli, bet arī fiziski.
Bet tās vēl nav beigas. Vēl ir kaut kāda cerība, ka viss būs labi (lai gan šobrīd tas ir vājš mierinājums). Kad viņam problēmas risināšana būs galā, mēs atkal tiksimies un izrunāsim visu. Man tikai jāgaida, un es darīšu.
Nekad agrāk neesmu uzdrīkstējusies cīnīties par to, kas man svarīgs. Šoreiz ir savādāk. Šoreiz es nedrīkstu un negribu padoties un noskatīties, kā aiziet kāds, kurš man dārgs un kuram es esmu dārga. Kā aiziet kāds, kurš patiesībā nemaz negrib aiziet. Es tik vēl nezinu, kā to lai izdaru...

Kas man nepatīk attiecību sākumā - neziņa, nedrošība un bailes. Man tā ir tagad.
It kā viss ir labi, bet es ik pa laikam šaubos, vai tiešām tā ir.
Kamēr viņš bija tālu prom, bija ilgošanās un vēlme daudz laika kopā pavadīt. Tagad? Tagad man rodas sajūta, ka viņš atkāpjas. Lai gan viss taču esot kārtībā.
Un es - baidos, vai neesmu izdarījusi kādu kļūdu, vai neuzdodu par daudz jautājumu, vai neesmu pārāk uzbāzīga, vai neesmu pārāk prasīga. Jo nu pēkšņi darīšanas un skriešanas vienam ir vairāk nekā mūsu kopābūšana. Plāni viens pēc otra mainās un atceļās... Jā, saprotu - jāpārkārto dzīve no dzīvošanas vienam uz dzīvošanu ģimenē. Jā, ir daudz kas jāizdara un jāpaspēj, kamēr ir Latvijā, jā, biznesi prasa savu tiesu domu un rūpju. Bet es? Man arī vajag uzmanību un pārliecību, ka es joprojām esmu svarīga un viss mums ir labi.
Tomēr man saka, ka viss ir kārtībā..
Drīz viņš atkal aizbrauks. Un kā tad būs?...

Pēkšņi ļoti, ļoti sagribēju dejot lietū pie šīs dziesmas: Sarah McLachlan "Fear" (čorts, pārlūkprogramma niķojas un neļauj linku ielikt)

Tas izklausīsies stulbi no cilvēka manos gados, bet es ienīstu savu māti.
...jo viņa nīst mani.

Un tādēļ es vienmēr ubagoju uzmanību un mīlestību no citiem, ne-radiniekiem. Vairs gan to tik ļoti nedaru, bet man joprojām ir svarīgi, lai būtu kāds, kas mani mīl un novērtē.

Šajā laikā mums jāmācās pacietība. Bet es to varēšu, mēs varēsim.
Čatojam katru vakaru un skaitām dienas, cik ilgi vēl jāgaida, līdz atkal tiksimies. Viena nedēļa pagājusi, palikušas vēl trīs, vēl garas 20 dienas... Gaidīšanas laiks pēc Lietuvas brauciena salīdzinot ar šo ir tīrais nieks :) Tagad par to varu tikai pasmaidīt :)

Esmu veiksmīgi izbraukusi ceļojumu, guvusi milzumdaudz pozitīvu iespaidu no lieliskā ceļojuma un lieliskā vīrieša :) Juhūū, mana dzīve uzņem apgriezienus!! :)))

He! Žēl, ka tik šodien par to iedomājos: tā vietā, lai pilinātu degunā sālsūdeni, efekts ir labāks, ja to sālsūdeni degunā iesmērē ar vates kociņiem! :)) Plus vēl talkā var ņemt pumpīti (vai kā to īsti sauc, nezinu), ar ko zīdaiņiem izpumē iesnas. Laba metode! :)))

Esmu nelielā panikā - atlikušas 4 dienas līdz lidošanai, bet es jau otro dienu riktīgi slima :((( Iesnas, nelielais klepus un sāpošais kakls jau ir puslīdz normāli, bet temperatūra un karstuma viļņi ir galīgi nevietā. Ļoti ceru, ka līdz braukšanai būšu tikusi uz strīpas. Iedzeršu tūlīt pirms gulētiešanas Nimesil un cerēšu, ka rītdiena atausīs daudz cerīgāka.

Katru vakaru sazināmies un katru vakaru atklājam arvien vairāk kopīga. Un tieši pēc nedēļas šai laikā būšu jau lidmašīnā ceļā pie viņa :) Nevaram vien sagaidīt tikšanos.

Turklāt šodien manī ir dīvains nemiers, sirds atkal met kūleņus, plus vēl "pilnai laimei" pēkšņi un neizprotami galvā skan kāzu maršs :))))