Pazudusi tulkojumā...

Nesaprotu, kas nedēļu pēc viņa atgriešanās Latvijā pēkšņi notika. Man tā īsti neko nepaskaidroja. Vien to, ka tā nav mana vaina. Ka viņam ir neskaidras lietas no pagātnes, ar kurām jātiek skaidrībā.
Krustu šķērsu izdomājos, kas tas var būt, ko viņš man nevar vēl pastāstīt un paskaidrot, un tik un tā neatradu atbildes, kāpēc man neļauj būt līdzās, lai varu atbalstīt. Ar glāstu, ar uzmundrinošu skatu, ar klusēšanu, kad tas vajadzīgs.
Un tieši tas, ka man to neļauj, ka nesaprot, ka uz mani var paļauties, tagad sāp visvairāk.
Atzīstos - jau piecas dienas noraudātas. Ēst negribās, miegs saraustīts un sapņi vēl haotiskāki kā parasti. Jau vairāk kā nedēļa meklētas atbildes uz to, kas notiek un nenotiek. Nav vairs spēka ne tikai morāli, bet arī fiziski.
Bet tās vēl nav beigas. Vēl ir kaut kāda cerība, ka viss būs labi (lai gan šobrīd tas ir vājš mierinājums). Kad viņam problēmas risināšana būs galā, mēs atkal tiksimies un izrunāsim visu. Man tikai jāgaida, un es darīšu.
Nekad agrāk neesmu uzdrīkstējusies cīnīties par to, kas man svarīgs. Šoreiz ir savādāk. Šoreiz es nedrīkstu un negribu padoties un noskatīties, kā aiziet kāds, kurš man dārgs un kuram es esmu dārga. Kā aiziet kāds, kurš patiesībā nemaz negrib aiziet. Es tik vēl nezinu, kā to lai izdaru...