Varbūt esmu naiva un stulba. Varbūt viņam nav nekādas pagātnes problēmas, bet gan cilvēks atrada lielisku atrunu, lai atkāptos. Ja tā, tad man viņu nevajag. Tā vietā, lai atklāti izrunātos un kopīgi nolemtu piebremzēt viņa paša strauji uzsāktos tempus, viņš aiziet ar muļķīgu atrunu un solījumu parunāties, kad viss būs atrisinājies. Nu tad lai iet ar. Es kļūšu vēl labāka un foršāka. Un, ja pēc ilgāka laika nožēlos, no kā atteicies, es lepni paskatīšos viņam acīs un pateikšu: "Tu savu iespēju jau palaidi garām, atpakaļceļa vairs nav".
Nu, tas tā. To iedomājos tikai tā - starp citu. Patiesībā rakstu te atkal cita iemesla dēļ.

Manam dēlam šodien dzimšans diena. Mazie svētki arī man. Bet mana māte tik ļoti atkal mani sāpināja un apvainoja, ka gribās kaukt, sapakot somu un aizbraukt. Diemžēl man šodien un trešdien jābūt šeit. Aizbraukt varēšu tikai ceturtdien. Tad gan. Braukšu prom pie draudzenes uz 4 dienām, viņa dikti gaida.