Ceru, ka manas ziņas izlasīji un kaut ko vairāk saproti par tiem bezgalīgajiem domu tīkliem, kas atrodas manā galvā. Nepieciešams ārkārtīgi gudrs koderis, kas spētu to visu, kas tur augšā notiek, dekriptēt. Bet tu taču saproti, ka tā nav tikai viena doma, kas notiek. Ir tik ļoti daudz, kas manā galvā notiek (tā dēļ arī miega problēmas, depresija utt.) un kad planētas sastājas noteiktās vietās, sākas panika un nāk kaudze ar pieņēmumiem, pār kuriem man nav varas.
Es atsakos pieņemt, ka tā citiem cilvēkiem nav un ka citi cilvēki spēj dzīvot savā naivumā kā vistas ar nocirstām galvām. Tajā pašā laikā vēlos, kaut man starp ausīm nekā nebūtu, lai es tiktu vaļā no periodiskām eksplozijām un pēc tam implozijām, kas pārvēršas melnajos caurumos, lai tikai tiktu vaļā no tās elles, kas manī notiek. Šeit atkal nonāku pretrunā ar to, ko pats teicu. Uzstāju, ka esmu apmierināts ar to, kāds es esmu, kamēr tajā pašā laikā arī vēlos normālu dzīvi.
Acīmredzot nevar dabūt abus.
- Bet vai tev šķiet, ka šādas epizodes tev turpināsies ar laika atstarpēm? Vai arī tu spēj iedomāties kādu veidu, kā ar to tikt galā?
Atkarīgs no tā, kāds to iemesls ir. Vai tā ir mana inteliģence, par ko psihoterapeits runāja, vai tas ir mans potenciālais Aspergera sindroms. Vai tas ir Aspergera sindroms vai arī traumas no iepriekšējām attiecībām. Man riebj runāt par to, ka esmu ''inteliģents'', jo esmu piedzīvojis to, ka tie, kas uzstāj, ka viņi ir inteliģenti, izrādās tupi (kas arī ir psiholoģiski pierādīts). Bet tas, ka es atsakot pieņemt to, ka es tāds esmu, taču nozīmē to, ka es pats saprotu un apjaušu, ka es tāds esmu, kas atkal nonāk pretrunā ar to, ko es uzskatu, vai arī tā ir pazīme, ka es domāju un saprotu daudz vairāk, nekā citi? (REDZI, BEZGALĪGIE DOMU TĪKLI, PLS HELP ME ESCAPE).
Khm. Ja tās ir tikai manas smadzenes, tad es nezinu, kā to var atrisināt. Ja tās ir traumas, varbūt ir nepieciešams ilgs laiks. Bet es zinu, ka nekad neaizmirsīšu tos, kas man ir iespļāvuši sejā.
- Man nav ne jausmas, kas aiz tā slepjas, visticamāk, vairākas lietas. Tas, ko es cenšos jautāt, ir vai tev pašam šķiet, ka kļūs labāk? Vai arī pēdējā laikā ir kļuvis labāk? Šī ziema tev ir bijusi ļoti grūta, un arī izklausās, ka viena no sliktākajām.
Viena parasta doma pārtop par jobanu izpētes projektu, ceru, ka tu saproti, kādēļ es aizmiegu pulksten sešos no rīta. Tas nav tādēļ, ka es necešos aizmigt.
- Es saprotu to, ka ar to tam nav nekāda sakara.
Es nezinu. Varbūt es tāds vienkārši esmu. Nezinu, vai vasarā man ir vieglāk, jo depresija kļūst vieglāka, vai arī tā ir skola, ar ko man iet grūti vai kas pie velna ir pie vainas. Es nezinu, vai man kļūs labāk, bet ja kļūs tikai sliktāk un sliktāk, tad es neredzu nekādu jēgu turpināt dzīvot.
Ir tikai pāris lietas, kas potenciāli var spēt cilvēkam palīdzēt. Un kad runa ir par mani, tās nav spējušas man palīdzēt. Un cerība, ka kāds spēs mani saprast, ir absurda. Pat tu, pēc gadu ilga konstanta dialoga, nespēj to saprast.
Citi cilvēki vienkārši tādi ir. Dabīgā atlase, iespējams.
- To visu es nekad nespēšu saprast.
- (Zinu, ka šis jau iepriekš ir ticis teikts) Bet kā tu zini, ka visu esi pamēģinājis. Vai esi izlēmis, ka vairs nekas nespēs palīdzēt un tagad tev ar to ir vienkārši jāsadzīvo?
- Ja es būtu tu, būtu pilnīga izmisuma stadija, cenšoties atrast lietas, kas potenciāli spētu palīdzēt.
Es atrodu sertificētu personu, kas palīdz citiem. Pēc pāris mēnešiem saprotu, ka no tā visa nekāda jēga nebūs, tajā pašā laikā turpinot par to maksāt. Esmu izklāstījis visu savu dzīves vēsturi (kas ir nerelevanta) un dodos pie cita ārsta. Un sāku visu no gala. Un nonākt līdz punktam, ka tiek attīstīts tik dziļš dialogs, ka es spēju faktiski runāt par jobanībām, kas notiek manā galvā, un centies izskaidrot lietas tā, ka otrs cilvēks var SĀKT saprast, ir pārāk laikietilpīgi un man PAŠAM par to nav vārdu. Un tad es dodos pie nākamā ārsta un sākas viss no gala. Bezcerīgi. Kā jau teicu, atliek cerēt tikai uz ķīmiju.
Bet arvien stiprāk un stiprāk apšaubu ar katru dienu, kas tas ir tikai dopamīna un serotonīna trūkums, kas var tikt vainots. Manas smadzenes, visticamāk, vienkārši tā ir uzbūvētas.
Ārsts tikai nodomā: ''Jā, šamējam ir problēmas ar savām domām, var jau censties tās salabot.'' Bet tik vienkārši tas nebūt nav, un to, tu visticamāk, arī spēj saprast pēc manu ziņu izlasīšanas. Tās nav tikai domas, tās ir visas smadzenes. Kuras diemžēl 2018. gadā vēl nav iespējams transplantēt.
- Uzskatu, ka ir skumji, ka tu vienkārši akceptēsi, ka visam ir jābūt vienkārši sapistam, kad tā tam nav jābūt.
Ceru, ka saproti to, ka dažu vēžu tipi ir tik advancēti, ka centieni to izārstēt nodarīs tikai lielāku skādi personai, nekā ja to atstātu mierā.
