March 2017   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31
Posted on 2017.03.29 at 20:24
katru dienu, ejot lejā pa trepēm, skatos vai pumpuri paliek lielāki. desperate

Posted on 2017.03.27 at 23:13
alle mennesker i denne verden er like mye verdt og ingen mennesker skal baksnakkes, krenkes, dømmes eller latterliggjøres. hat kommer ikke fra religion, det kommer fra frykt.

Posted on 2017.03.26 at 22:11
pašreizējais attiecību statuss: paziņa - lezbiete izmanto mani kā "otru pusīti", lai atkratītos no sev nevēlama cilvēka 

Posted on 2017.03.23 at 21:59
kāpēc visi stagnātiskie latvieši jebkuru pozitīvi izteikto piezīmi par homofīliju sauc par geju propgandu un sāk runāt par pedofīliju un nekrofīliju?

Posted on 2017.03.20 at 00:16
cukurs vairs nav tik salds kā kādreiz.

Posted on 2017.03.16 at 01:28
kārtējo reizi aizrakos par dziļu internetā un saņēmu cringe overdose. kāpēc

Posted on 2017.03.02 at 10:57
šodien man ir pudelē ūdens. mazliet lepojos ar sevi.

Posted on 2017.02.28 at 03:59
latviešu valoda izklausās pārāk profesionāla un pārāk ilgi jārunā. vai arī manas miegazāles šobrīd liek tā domāt. un nahuj tās vispār nedarbojas? kas tās par miegazālēm, KAS NELIEK GULET? un huļi es turpinu tās dzert? 
jāsāk dzert daudz ūdens, varbūt pēkšņi vairs nebūs depresija. 

Posted on 2017.02.27 at 06:11

Katru rītu tas pats mēsls... Piecelties no gultas. Kā? Ja ir jāceļas, lai dotos atpūtā, piemēram, kūrortā vai uz kādu citu interesantu vietu, nav problēmu ar piecelšanos. Tu esi nepacietības pilns un negribi izniekot laiku guļot. Bet skola/darbs nav kūrorts.

Esmu izmēģinājis neskaitāmas metodes, lai spētu no rītiem piecelties. Vienreiz es mēģināju ņemt līdzi kūkas gabaliņu un to nolikt uz galda otrā istabas galā. Kad modinātājs noskanēja, visa istaba smaržoja pēc kūkas un sagribējās ēst. Es piecēlos, aizgāju pēc kūkas un aizgāju ar to atpakaļ uz gultu. Es aizmigu ar kūkas gabalu rokās. Vairākas dienas pēc tam mani bija jādzīvo mokās ar kūkas drupačām gultā. Iespējams, kūka nebija vislabākā alternatīva problēmai, ar kuru esmu pazīstams jau gadus piecus. Varbūt ābols vai burkāns būtu labāks. Nav tik daudz drupaču un tā..



Vienu citu reizi es pamēģināju citu variantu. Visiem taču patīk ''vēl piecas minūtītes pagulēt'' pēc ir noskanējis modinātājs. Protams, eksistē cilvēki, kas izvēlas uzreiz lekt ārā no gultas uzreiz kā atver acis, bet, domāju, lielākā daļa ir kā es. Vēl tikai mazliet... Šī iemesla dēļ es nolēmu, ka nebūtu slikta ideja uzlikt modinātāju piecpadsmit minūtes pirms man patiesībā bija jāceļas, varbūt tad es būtu spējīgs piecelties laikā, pēc trīs ''vēl piecām minūtītēm''. To es izdarīju - kad modinātājs noskanēja pēc piecpadsmit minūtēm, kad tiešām bija jāceļas, es atkal nodomāju ''vēl tikai piecas minūtītes''. Un atkal aizmigu.. kāds pārsteigums.

Mans dienas ritms dodas uz priekšu ātrāk par pašu laiku un ik pa laikam (reizi divās nedēļās) ir moments, kad mans miegs ir īslaicīgi nostājies normālos laika posmos. Savukārt šī bija viena no tām naktīm, kad miega nebija vispār, jo sāp zobs un pirmā diena atpakaļ - nevar riskēt aizgulēties, es sevi pazīstu. Laikam. Bet tā jau ir cita tēma.

Posted on 2017.02.27 at 06:08
šķiet, ka mana dzīve ir kā ekspress vilciens, kas nekad nepietur stacijā ''miegs''.

Posted on 2017.02.26 at 00:21
kafija pēdējā laikā ļoti ātri atdziest

Posted on 2017.02.24 at 17:07
tikai tagad nāca apgaismība, ka varbūt nedēļu neierasties mācību iestādē, jo nebija spēka nebija pietiekami labs attaisnojums, ņemot vērā kavējumu politiku manā skolā

Vienīgais

Posted on 2017.02.22 at 13:27

Man riebj dzīvot. Vairāku gadu laikā es prieku un varbūt laimi esmu pieredzējis īsos laika periodos, visbiežāk vasarā. Tad es jūtos laimīgs, pasaule šķiet samērā laba vieta, viss ir kārtībā, es esmu pašpārliecināts, dzīvoju sapni. 

Pēdējā laikā domas, kas vēl pirms kāda laika šķita kas neiedomājams un stulbs, šķiet arvien reālāks. Man riebj dzīvot. Katra diena sūkā. Laikam tomēr man ir depresija. Man riebj to atzīt. Es jūtos vainīgs, kad smaidu, es neko nespēju vairs izbaudīt, man ir nulle pašpārliecinātība, mani neinteresē, ko nesīs nākotne. Es negribu studēt, es negribu ballēties un negribu gulšnāt gultā, es negribu dabūt darbu, dzīvot patstāvīgi vai iegādāties pirmo mašīnu, es negribu uzsākt jaunas attiecības. Negribu

Labākais - šis nav nekas jauns. Kā jau teicu, šis ir kaut kas, kas ir ar mani jau vairākus gadus un šobrīd es to izjūtu atkal, bet vēl koncentrētāk. Šķiet, ka ar katru gadu kļūst arvien sliktāk. Nedēļām ilgi es domāju - kā būtu, ja es iekļūtu kādā satiksmes negadījumā vai ietu iepirkties un tiktu nodurts maka dēļ. Par jebko, kas mani nogalinātu un pataisītu to par negadījumu, tādā veidā atvieglojot sāpes tiem, kam es rūpu.

Vienīgais iemesls, kādēļ vēl neesmu pārdozējis savas miegazāles, kas tāpat neliek man gulēt ir - es sajūtos vainīgs, iedomājoties par to, kā justos mani tuvinieki. Esmu lasījis neskaitāmus stāstus par ģimenes locekļiem un draugiem, kas labi pazina kādu, kas veica pašnāvību un tie visi ir ļoti šausmīgi. Es ienīstu to cilvēku, kas liktu jebkuram no maniem ģimenes locekļiem vai draugiem tā justies, lai arī tas būtu es, kas to darītu. Iemesls, kādēļ esmu dzīvs un rakstu šo mēslu ir jo es vēlos justies labāk. Jo es nevēlos likt saviem apkārtējiem just tās emocionālās sāpes, ar kurām būs jādzīvo neskaitāmus gadus. 

Neesmu ieinteresēts darīt šo visu, lai atkal justos laimīgs. Ja godīgi, nemaz neticu, ka tas ir iespējams tādā mērā kā bija kādreiz. Vai es uzskatu, ka var palikt labāk, ja dzīvošu? Jā. Vai es ticu cilvēkiem, kas saka, ka tie ir laimīgi, ka nebeidza eksistēt un tagad dzīvo laimīgas dzīves? Jā. Problēma ir tajā, ka man ir vienalga. Es nevēlos iet cauri nekādai rehabilitācijai un terapijai vairākus gadus, būt par lieku nastu saviem apkārtējiem. Psihoterapija man nepalīdzēja. Neuzskatu par vajadzīgu sēdēt tajā krēslā un atbildēt uz viņas rutīnas jautājumiem, pēc tam cenšoties no manām atbildēm izanalizēt kaut ko mistisku. Nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēšu kādam pastāstīt to, cik jobani viss ir palicis, bet tas viss nav tā, kā šķiet. 

Šis nav kā lauzta kāja, kurai uzliek ģipsi un pēc mēneša tā jau ir sadzijusi. Es pat nezinu, vai šim ir atrisinājums. Pēc visiem gadiem man beidzot ir apnicis to meklēt. Es nezinu, kāpēc es rakstu šo mēsla tekstu, labāk beigšu tagad. 


Posted on 2017.02.21 at 08:18
es gribu ātrāk vasaru, lai uz šīm mokām atskatītos kā tikai uz kaut ko neizprotamu un miglā tītu kā bija pagāšvasar

Posted on 2017.02.18 at 18:01
Kāpēc es uzskatu par vajadzīgu atrast psiholoģisku pamatojumu visām stulbībām un izdarībām, ko cilvēki veic.

Posted on 2017.02.12 at 00:01
ar katru dienu mans naids pret cilvēci palielinās. vai esmu nākotnes terorists? taču nevar būt. noteikti tam jābūt citādākam naidam. nav tā, ka man riebj cilvēks. bet man ļoti viņš besī. latviski nav vārda, kas izskaidrotu ''cringe''. tā ir kā ļoti liela kauna sajūta par citu cilvēku. tik ļoti stulba sajūta, ka gribas raudāt un ielīst zemē. ceru, ka ar laiku iemācīšos dzīvot. un man besī, ka tu čīksti. lai gan ko es daru?

Posted on 2017.02.11 at 22:35
es zinu tavus nodomus. pat ja pats, iespējams, neapzinies.

Posted on 2017.02.10 at 02:38
‪Gribēju aiziet gulet 21:00, bet sanāca kā vienmēr‬

Un kad cilvēki beigs rakstīt uzrakstīšanas pēc. Ja es neatbildēšu, tad tas automātiski MANI padara par kretīnu. Dažreiz apnīk tukšus salmus kult. Un šo lasa vairāki purni, tāpēc neglaimo sev pēc tam un neprasi paskaidrojumus, bet ja jau tu uzskati, ka tev pelnrušķītes kurpīte der kā uzlieta - go on.

Un ja kravas vilcieni varētu šajā nakts stundā nepārvietoties, būtu lieliski.
Mani kaitina eksistence


~justteenangstthings~
#ihatemymom

Posted on 2017.02.08 at 10:25
mana dzīve sūkā tik ļoti, ka es izgāju no stundas, aizgāju nopirkt kafiju un uz tualeti ielikt tabaku

Posted on 2017.02.02 at 02:51
Current Mood: high
Iedzēru miegazāles pēc ilgiem laikiem. 
Es jūtos kā plosts, kas ar vien tālāk un tālāk no krasta plūst. 
Tāpat kā datora baterijas līmenis. 
9 procenti palikuši. 
Drīz abi izslēgsimies.

Previous 20