22

pārdomas - parasti man diemžēl ir vienalga, kas šeit par šo tēmu notiek, bet šoreiz tas tiešā veidā ietekmē mani - esmu medicīnas students un latvijas medicīnas sistēma ir nožēlojama - to es pirmo reizi piedzīvoju pirms daudziem gadiem, vēlāk - strādājot Stradiņu slimnīcā un tagad atkal, kļūstot par pacientu. es neuzticos Latvijas medmāsām, ārstiem un viņu kompetencei, un es neparko nepraktizēšu medicīnu Latvijā.
2015. gadā mani plānveida kārtā operēja un torakāli ievietoja metāla konstrukciju. vakar pa nakti pēkšņi sākās asas sāpes labajā krūts pusē, domāju - ja nepāries 10 minūšu laikā, zvanīšu nmpd. mans medicīnas studenta sindroms lika domāt, ka tas varētu būt pneimotorakss, jo, ņemot vērā manu ķermeņa tipu un faktu, ka man krūts dobumā ir svešķermenis, es esmu paaugstināta riska grupā, tādēļ vēlējos par to pārliecināties, ko nmpd arī izdarīja izklausot. nmpd neuzskatīja par nepieciešamu hospitalizēt, jo ārsts-rezidents to norakstīja uz ''veģetatīvo distoniju'' (LOL, gan jau tagad, zinot, ka es zinu, par ko viņa runā, viņai ir kauns) un aizbrauca. noriju rūpes un mēģināju iet gulēt, taču apguļoties, sajutu tādas sāpes, kuras esmu jutis tikai 1 reizi dzīvē, atrodoties reanimācijā naktī pēc operācijas. sapratu, ka metāls ir rotējis un vai nu ir iedūries muskuļos vai mīkstajos audus un varbūt pat ietekmējis diafragmu, jo spēju elpot tikai sekli. nmpd tika izsaukts otro reizi. tiku transportēts uz bērnu slimnīcu pēc mana pieprasījuma, jo BKUS pēc maniem datiem ir vienīgā vieta Latvijā, kur praktizē, iespējams, nepieciešamo metāla izņemšanas operāciju. uzņemšanā gaidīju kādas 15 minūtes, rezultāts - atnāca, noprotams, dežūrmāsa un teica, ka neatliekamā kārtā šādas procedūras neveic, liekot domāt, ka man ir jādodas to veikt plānveida kārtā. braucām uz stradiņiem. pa ceļam brigādes ārsta palīgs man teica, ka dežūrārsts viņam krieviski esot teicis, ka man vispār ir jāsēž mājās (es to nepiefiksēju, jo krieviski nedzirdu). stradiņos nonākot es jutos ļoti nedroši - neatliekamās medicīnas centra uzņemšanā man izmērīja asinsspiedienu, kas uzrādīja 240, kas ir kaut kas, atvainojos, debils, jo es locījos sāpēs un vispārīgi nemierīgi sēdēju, kas bija iemesls nekorektam asinsspiediena mērījumam. to faktoru neviens neņēma vērā un tāpat dokumentēja manā kartē vai kur viņi reģistrē tādus parametrus. mani aizveda uz, pieļauju, novērošanas gultu, kur ir visi pacienti, atdalīti ar aizkariem, emergency room tipā. tur man noņēma ļoti daudz asinis un, ņemot vērā manu salīdzinoši zemo svaru un to, ka man ir ortostatiska hipotensija un tahikardija, man radās izteikti zems asinsspiediens. galva reiba kā būtu veļasmašīnas centrifūgā, un redze bija totāli pazudusi, bet, esot pavisam citā dimensijā, tāpat centos atbildēt uz ārstu jautājumiem. lai saprastu, cik ļoti es biju ''citur'' - man no artērijas paņēma asinis, kas ir salīdzīnoši invazīvi, jo tiek izmantota liela adata, kas tiek iedurta dziļi - es to pat nepiefiksēju.
pēc viss īslaicīgais haoss bija norimis, es ļoti ātri atkopos, un biju jau kaut cik funkcionējošs, par spīti tam, ka bija nenormālas sāpes. taču neatkarīgi no tā, man uzstādīja ''gēlu'' - i/v drip, ar nolūku paaugstināt asinsspiedienu, kas nav momentāls, kas, savukārt, nozīmē, ka ir totāli nevajadzīgs, jo mana hipotensijas epizode bija ātri pārejoša - baidījos par to, ka, iespējams, varētu pārkompensēt un izraisīt hipertensiju, kas, par laimi nenotika, jo sūdu katlā bija pietiekami.
kamēr es gaidīju uz kaut ko (nezinu, ko, jo man neviens neteica, kas notiek), es novēroju to, kas notiek man apkārt. mans novērojums, uzturoties medicīnā ir tāds, ka katrā komandā ir viena māsiņa ar specialitāti daiļrunāšanā un wannabe hiperintelektuāle - viņa pēc mana pieprasījuma remuvēt non-rebreather masku man pasīvi-agresīvi vaicāja ''vai jūs esat ārsts?'' - ja viņa jēgtu man izmērīt SpO2, ko mazu mirkli pēc tam izdarīja viens cits ārsts ar savu pārnēsājamo oksimetru, viņa redzētu, ka man skābekļa saturācija bija 98% - skābeklis man nebija vajadzīgs. sacīju māsiņai, ka man skābeklis vairāk dara skādi, nekā labu, jo mitrinošais ūdens, kas nāk komplektā ar skābekli, man momentā aiztaisīja ciet visu degunu un sākās nenormālas iesnas, kas padarīja manu elpošanu vēl grūtāku. tagad, vairāk kā 24 stundas vēlāk, mans deguns vēl joprojām ir ciet un tek, kas šajos covid19 laikos un esot rindā uz operāciju, ir absolūti nevajadzīga lieta.
tā pati medmāsa visā manis uzturēšanās laikā praktizēja nevis veselības aprūpi, bet verbālo caureju. viena tēma bija par to pašu koronas vīrusu, kur tika pateikt ''neviens jau nezina, ka esi bijusi kontaktā ar iespējamiem pārnēsātājiem, tev nav jāsaka, ka ir jāsēž karantīnā''. mazliet vēlāk tika diskutēts par to, ka difterijas vakcīna ir pret stingumkrampjiem, kas ir it kā nebūtiski, bet tajā pašā laikā liecina par to, ka viņai nav basālas saprašanas par to, ka notiek medicīnā - diploms iegūts 1758. gadā un ikdienā tiek sekots tikai ārsta norādēm, prasmes - ielikt i/v katetru, noņemt venozās asinis, izrādīt savu nepatiku pret pacientiem un iet uz kvalificēšanās kursiem ar nolūku iegūt diplomu sava ego paaustināšanai, nevis kvalifikācijas celšanai. es, protams, pārspīlēju, taču ne bez pamata. turpinot par komentāru sakarā ar diferiju un stingumkrampjiem, tas ir tāds specifisks piemērs, kura būtība varbūt nav saprotama tiem, kas ikdienā nefigurē par un ap medicīnu, taču tiem, kuri saprot, par ko es runāju, tā ir pašsaprotama lieta. bet varbūt es dzīvoju kaut kādā ilūzijā.
vēl viens novērojums - tāpati medmāsa uzdeva jautājumu kādam no ārstiem (jāsaka, ka tā ir tā paša medmāsa, par ko es iepriekš runāju, bet nevēlos būt divkosīgs un tādēļ piebalsot ārstam) - neatceros, kas tas bija par jautājumu, bet medmāsai skaļi tika atcirsts - nu meitenes, jūs mani ar saviem debilajiem jautājumiem jau esat davedušas. ir tā - man arī bieži izved cilvēki, kas ir iemesls, kādēļ es šobrīd šo te rakstu, bet lai es kā profesionālis - ārsts darba vietā, pacientu priekšā, pie tam ar tik jēlu piezīmi atļautos ko tādu pateikt - nevaru spriest, vai ārstam ir kādas dusmu savaldīšanas patoloģija vai tur ir kas dziļāks, t.i., par darba vietu, taču jebkurā gadījumā fakts ir tāds, ka tam nav jānotiek. būsim reāli un sacīsim, ka tas arī nebija pirmais un vienīgais gadījums, jo tādā gadījumā man ir jāsāk pirkt loterijas biļetes.
mani aizveda uz rentgenu, lai izslēgtu pneimotoraksu u.c. nopietnas lietas - radiogrāfs (paldies viņai) pēc mana lūguma man parādīja rentgenu un es sapratu, ka metāls patiesi ir rotējis, kas bija atelpa, bet tajā pašā laikā neziņa par to, kas notiks tālāk.
viena cita daktere, kura diemžēl vai par laimi mani neatpazina, bet strādājot stradiņos viņai ne reizi vien asistēju perikarda punkcijās u.c. procedūrās. jāsaka, ka viņa gan ir no tiem nopietnajiem ārstiem, kuriem neinteresē neviena bulšits un ja es mirtu, es cerētu, ka viņa būtu mans ārsts. viņa, interesējoties par manu zemo asinsspiedienu, pajautāja, kādēļ es protu med. terminus, kas izvērtās jaukā sarunā.
kamēr gaidīja(u) atbildi no rentgena, ārsts, kas par un ap mani apgrozījās man izteica priekšlikumu, ka operāciju varētu veikt arī stradiņos, no kā es kategoriski atteicos. sacīju, ka stradiņos nav neviena ķirurga, kas praktizētu šo procedūru - saņēmu atbildi, ka ķirurgs varētu pakonsultēties un es caur smiekliem pateicu - tad es arī mājās varu paskatīties youtube video un to metālu evakuēt. ārsts bija normāls - saprata, un pēc tam mēģināja sakontaktēt ķirurgu, kas mani operēja. tas diemžēl neizdevās, pēc kā es teicu, lai mani vienkārši izraksta un es pats visu nokārtošu. par to bija mazliet nedroši un baisi, jo tomēr es biju akūts pacients un mājās atkal varētu sanākt tramdīt 113, un negribēju sajusties kā ome. aizbraucot mājās, 30 minūšu laikā viss tika nokārtots un man pazvanīja ķirurgs, kas ir viens no tiem, kas praktizē šo procedūru. šobrīd sēžu bkus un gaidu rītdienu - es jūtos kā grūtniece, kas ir pārnēsājusi bērnu un vēlos svešķermeni pēc iespējas ātrāk dabūt ārā. tikko bija anesteziologs - esmu novērojis, ka tie ir vieni no tiem, kuriem mājās visbiežāk ir visi - nezinu vai tā ir sakritība vai nē.