![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kazis on 21.05.2007 at 23:26dažkārt man liekas, ka vēlos būt citur. pilnīgi svešā un tukšā vietā, kur nekā un neviena nebūtu. tikai es. tur es varētu pabūt klusumā un mierā no šīs pasaules ikdienas kņadas un problēmām. dažkārt man liekas, ka visa man ir gana. gribu atsacīties pilnīgi no visa. gribas paņemt un aizsviest uz kaut 5 minūtēm visu prom. neņemt vairs nevienu pierē. iet pa to ceļa pusi, kuru gribu. ārstēt iesnas ar kļavu lapu cigāru. izlaust no zemes smaidu. gribas ieskrieties cik ātri vien spēju un nolīdzināt līdz ar zemi kalnu, kas man trāpītos ceļā... tik vienkārši, kā izbradājot torni smilšu kastē. gribas zem vientuļa, nekam nevjadzīga, nezināmu iemeslu uzcelta veidojuma sēdēt negaisa laikā un vērot kā no gaisa krīt ūdens lāšu siena tur lejā - kalna ielejā, kuru skatam nedaudz aizsedz klints mala, uz kuras tad arī stāv manis minētais veidojums zem kura es sēžu.
Dažkārt gribas uzrakstīt grāmatu.. bet tai pašā laikā šī doma liekas tik muļķīga. ak dies`! es? uzrakstīt grāmatu? diemžēl visas tās ainas, kas manā acu priekšā uzplaiksnī vienā mirklī arī pazūd. sanāktu tik saraustīts stāstāmais, ka pat es nesaprastu, ko ar to visu esmu domājis.(no shit!)
Un visas tās samazgas, kas manā galvā iestūķētas, arī gribas izkratīt ārā. Varbūt pasportot? Gribas jau! Par ļaunu nenāktu! Bet nepatīk apkārtējā attieksme, kas izsit no tevis visu vēlmi censties jau pašā sākumā. Nu neesmu es laikam viens no tiem, kurus kritika iedvesmo pierādīt citiem, ka es tomēr kaut ko arī varu.
Un atkal man liekas, ka vēlos būt kaut kur citur. gribu atsacīties no visa. visavairāk tomēr gribu atsacīties no šīs dzīves. Nē! ne jau nāvē ir laime!!! (cik tomēr tizls vārds - NĀVE) gribas tik vien piecas minūtes. tik vien... bet bail, ka nesagribēsies vēl piecas, un pēc tam vēl, pēc tam vēl, tad vēl, un tad vēl, un vēl...(!!!) MANTKĀRĪBA. tīrākā mantkārība, jo laikam vienmēr tomēr esmu apzinājies, ka lielākā bagātība cilvēkam ir laiks. (saprotiet kā gribat - man slinkums rakstīt. ja nesapratīsiet, tad paši vien sev pietaupīsiet dārgo laiku neprātojot par to, ko esmu gribējis pateikt) Nu jā... mantkārība. un nespēja kaut vai ieskicēt vīzijas manā galvā..
gribas pazust. gribas aizsviest visu prom. būt citur. kaut uz mirklīti vēl... bet nē!
(tas saucas) labrīt!
Dažkārt gribas uzrakstīt grāmatu.. bet tai pašā laikā šī doma liekas tik muļķīga. ak dies`! es? uzrakstīt grāmatu? diemžēl visas tās ainas, kas manā acu priekšā uzplaiksnī vienā mirklī arī pazūd. sanāktu tik saraustīts stāstāmais, ka pat es nesaprastu, ko ar to visu esmu domājis.(no shit!)
Un visas tās samazgas, kas manā galvā iestūķētas, arī gribas izkratīt ārā. Varbūt pasportot? Gribas jau! Par ļaunu nenāktu! Bet nepatīk apkārtējā attieksme, kas izsit no tevis visu vēlmi censties jau pašā sākumā. Nu neesmu es laikam viens no tiem, kurus kritika iedvesmo pierādīt citiem, ka es tomēr kaut ko arī varu.
Un atkal man liekas, ka vēlos būt kaut kur citur. gribu atsacīties no visa. visavairāk tomēr gribu atsacīties no šīs dzīves. Nē! ne jau nāvē ir laime!!! (cik tomēr tizls vārds - NĀVE) gribas tik vien piecas minūtes. tik vien... bet bail, ka nesagribēsies vēl piecas, un pēc tam vēl, pēc tam vēl, tad vēl, un tad vēl, un vēl...(!!!) MANTKĀRĪBA. tīrākā mantkārība, jo laikam vienmēr tomēr esmu apzinājies, ka lielākā bagātība cilvēkam ir laiks. (saprotiet kā gribat - man slinkums rakstīt. ja nesapratīsiet, tad paši vien sev pietaupīsiet dārgo laiku neprātojot par to, ko esmu gribējis pateikt) Nu jā... mantkārība. un nespēja kaut vai ieskicēt vīzijas manā galvā..
gribas pazust. gribas aizsviest visu prom. būt citur. kaut uz mirklīti vēl... bet nē!
(tas saucas) labrīt!