MrVirsaitis

...kaut kas ir jānoslēdz. No kaut kā ir jāatsakās. Daba nemīl tukšumu.
Ar šo es gribu piezīmēt to ka precīzi pirms 2 nedēļām uzrakstīju un iesniedzu atlūgumu. Mani palūdza/pierunāja nostrādāt vēl visu jūniju un tīri cilvēcīgi piekritu, jo mans kolēģis ar kuru mēs viens otru aizvietojam arī tīri cilvēcīgi vēlas paņemt īsu atvaļinājumu. Es neesmu briesmonis un nešķiramies uz nažiem, tāpēc piekritu pastrādāt 2 nedēļas ilgāk.

Stulbi sanāk ka skatoties uz manu piemēru vēl daži kolēģi (nu jau padotie) arī iesniedza atlūgumus. Neviens jau tā 100% neatzīst (vismaz ne skaļi), bet tāpat kā es ir šo domu perinājuši jau gadiem. Tas, diemžēl, neko labu uzņēmuma vadībai par piekopto politiku nesignalizē. Ir skaļāk un klusāk norādīts uz pamatīgiem izdegšanas riskiem un to ka gribas strādāt kā cilvēkiem, un lai ir iespēja arī bez vainas apziņas parūpēties par savu veselību aizejot pie ārstiem vai vienkārši padzert kafiju 10 min ilgāk un sakārtot domas, nevis konstanti burties visādās debīlās tabulās. Taču pretī vienmēr ir bijusi salīdzinoši nievājosā attieksme un pat klaji neizteikti draudi/brīdinājumi par to ka neviens nav neaizvietojams.
Nu un lūk - šobrīd izskatās ka par saviem vārdiem būs jāatbild. Proti, būs spiesti meklēt aizvietotājus. Nav jau tā ka vadībai nav taisnība un neaizvietojamu cilvēku nav, bet brīdī kad "dirsa svilst" baigi daudz variantu nav. Un kur nu vēl par kvalitāti runāt. Cilvēki kas gadiem ir strādājuši savās pozīcijās un ar aizvērtām acīm spēj orientēties savos pienākumos diez vai ir viegli aizvietojami ar ātri "apmācītiem" dabiniekiem. Bet ko nu tur daudz dirst - kā ir tā jādzīvo, taču arvien vairāk pēdējo gadu laikā dzirdams ka ražosānas uzņēmumos "parastie melnstrādnieki" pasākuši "kačāt pravas" un iestāties par sevi. Un tas izklausās kā teksts no RATM dziesmas: "We gotta take the power back!".

Ko darīšu es? Mēnesi atpūtīšos un maksimāli centīšos aizmirst par to ka eksistē tāds koncepts kā algots darbs. Ar kaifu atinstalēšu no klausules visus outlukus un citas ar darbu saistītas aplikācijas un štruntus. Un pēc tam sākšu domāt ko tālāk. Mēģināšu izdomāt ko savu uzsākt. Un ja neizdosies, esmu gatavs iet arī grīdas slaucīt vai kādā cehā strādāt ar rokām. Man nav tāds ego lai to nedarītu. Es pat būtu priecīgs pārmaiņus pēc nedomāt par ekseļiem un datu bāzēm, bet vienkārši darīt kaut ko savām rokām. Radīt kaut ko un priecāties par to. Un ja vēl sanāktu ar to nodrošināt ģimenei jumtu virs galvas un ēdienu uz galda - vispār izcili.


Un vakar Latvijas valstvienība PČ hokejā izcīnīja brinzas medaļas. Kas par spēli! kas par emocijām! Vēsture tika pārrakstīta. :)