MrVirsaitis

Viss ir labi. Dzeru vairāk ūdens, izguļos kārtīgi, pīpēju mazāk (arī nedarbus, diemžēl), galējībās neieslīgstu, lasu grāmatas vairāk, esmu krietni atradinājies no glāstierīces važām, utt. Itin labi viss ir, taču kaut kā trūkst. Protams, vēl ir jāpierod un un jāiesakņo jaunie paradumi līdz automātiskuma līmenim, bet jau tagad, kad paliek vieglāk atcerēties un izpildīt solījumus sev, rodas brīvas vietas kādām aktivitātēm sev un gribas lai būtu kas vērtīgs un pozitīvs ar ko šīs brīvās vietas aizpildīt.

UN tajā pat laikā es apzinos ka ir pilnīgi normāla vēlme lai būtu mazāk pienākumu, bet vairāk izpriecu. Savā ziņā apkārtējo cilvēku spiediens neļauj līdz galam atslābināties. Visu laiku vajag atcerēties ka sevi ir jāpilnveido un jādzenās uz priekšu pēc jauniem sasniegumiem un jaunām virsotnēm. Arī darbos (ne tikai manā, bet visiem citiem) jauni priekšnieki sagaida bezierunu komandu izpildi bieži vien neapzinoties ka viņu metodes ir stulbas un darbinieku pieredzei neuzticas. Un tad nākas n-to mēnešu garumā darīt lietas pa tukšo tikai lai atgrieztos pie rezultāta kurš jau sākotnēji tika izklāstīts. Es jau neko, ja vien šie eksperimenti nebūtu ar padoto nervu, laika, tukšdarbības un citu neizdevīgu procesu cenu.

Lasot visādas motivācijas pērles un domu graudus ik pa brīdim uzpeld teksts/jautājums iz sērijas "Ko tu labprāt darītu, ja Tev būtu garantēta veiksme līdz mūža galam?" vai "Ko Tu darītu, ja nauda nebūtu šķērslis vai ja Tev būtu tik daudz naudas ka par to nevajadzētu vairs uztraukties?" un tamlīdzīgi. Un tie teksti tieši tā arī domāti - katram lasītājam "likt" padomāt par to ko katrs darītu, ja.. Es teikšu godīgi, katru reizi kad šāds teksts uzpeld vai kāds pajautā ko tādu, es atbildu ka es absolūti neko nedarītu. Es atpūstos, luņotu, spēlētu datorspēles, ceļotu, mēnesi no vietas rītu LSD un tripotu Tibetas tempļos, utt. Ja man būtu tik daudz naudas ka man par to nebūtu jāuztraucas, es gluži vienkārši to tērētu. Ja man būtu garantija 100% veiksmei, es ietu un pirktu loterijas, ar motocikliem mestu salto no Niagāras ūdenskrituma augšas bez sekām, mācītu Trampam un Kivičam pieklājības normas un vajadzības gadījumā uzšautu ar metāla lineālu pa degunu nepaklausības gadījumā un vispār pārmācītu visus pasaules ļaundarus.

Taču tas ir tikai citā dimensijā iespējams. Šajā man nākas secināt ka jebkurš šāds motivējošais sauklis ir aplams un demotivējošs, jo 100% veiksme nekad nav iespējama un finansiālo jautājumu bezlimita atrisinājums parasti pie veselīgi domājošiem neatnāk. Kaut vai tāpēc, ka veselīgi domājošais nepirks loterijas biļeti. Ne jau tāpēc ka neticētu veiksmei, bet tāpēc ka veselīgi izsverot skolā apgūtās varbūtības te(r)orijas un pieslēdzot loģisko saprātu spēj pieņemt racionālu lēmumu ka vinnēt loterijā 100 miljonus ir tikpat iespējami kā pašam aizlidot uz Marsu un atpakaļ. Ok, mēs varam pastrīdēties par varbūtības lielumu katrai no šīm versijām, bet doma ir skaidra - tas ir praktiski neiespējami. Un tikai muļķis uzķersies uz reklāmas trika "Lai vinnētu loterijā, ir vismaz biļete jānopērk". Es labāk uzķeros uz pašam sev radīta "reklāmas trika" - ja gribi garšīgas vakariņas, pacel dirsu no dīvāna, aizej uz veikalu pēc cūkgaļas, tomātu pastas, ķiplokiem, burkāniem, sīpoliem un uztaisi sev bezdievīgi garšīgu gulašu pie griķiem. Redzi, draudziņ, svētlaimi ir iespējams sasniegt pavisam vienkārši. Kaut vai pazvanot un pasūtot lai ēdienu tev pieved pie pašām dzīvokļa durvīm.

Bet tam visam vajag līdzekļus. No rītiem ir jāceļās, jāiet uz darbu un jāseko iztēlotam burkānam par laiku kad vairs nevajadzēs strādāt un varēs nodoties dzīves baudīšanai. Un tas nepienāk. Nākas "samierināties" ar domu ka "gan jau nākamajā dzīvē"...