MrVirsaitis
ar melnu uz balta
One more round almost over
Posted on 07.12.2017 at 08:25Skaņa: Manic Street Preachers - Autumnsong
Decembris. Septītais. Algas diena. Kārtējā. Forši ka tādas ir.
Skrējiens vienlaicīgi bijis ātrs un nemanāms un baudīts. No sliedēm vilciens nav noskrējis. Pat ne tuvu. Tas drīzāk ir uzņēmis adekvātu ātrumu un turpina ieskrieties. Taču man kā piesardzīgam cilvēkam zemapziņu visu laiku kutina doma par to ka ar lielu ātrumu nāk liela atbildība un kļūdas gadījumā sekas var būt neprognozējamas. Jā, tieši neprognozējamas, jo sekas var būt gan negatīvas, gan pozitīvas un lielākajai daļai no mums, kā zināms, ir vēlme atstāt domas uz pozitīvas stīgas. Un kāpēc gan ne? Kāpēc piesārņot savu ierobežoto ētera laiku uz šīs zemes ar ko negatīvu? :)
Man vienmēr vajadzība/vēlme izteikt domas pierakstos likusies izaicinoša un gadu gaitā tas nav palicis vieglāks uzdevums. Valoda un komunikācijas veidi ir radīti tam, lai atvieglotu savu domu pasniegšanu ar citiem cilvēkiem lai apmainītos ar viedokļiem, informāciju. Taču esmu pamanījis ka manā gadījumā darbojas formula "es + jauninājumi = ne pārāk labs rezultāts". Mūsdienu steigā, kad cilvēki kalkulē ikdienas gaitas, savus viedokļus un dzīvi ar dažu teikumu vai nu jau emoji palīdzību, esmu palicis mazliet aiz borta. Un tā tendence izteikties īsi un pārāk pragmatiski, manuprāt, zog emocijas, sirsnību, pieredzes, utt. Nu nē, es nepiederu pie tiem kas raud par to ka viņiem pietrūkst ar roku rakstītas un pa pastu sūtītas vēstules (kaut gan pietrūkst mazliet). Es vienkārši esmu mazliet sarūgtināts, ka twitter, hujitter un visas citas platformas laupījušas cilvēcisko, vienkāršiem un saliktiem pakārtotiem teikumiem komunikāciju. Arī šajā ierakstā esmu pamanījis ka nu jau savas domas izsaku pa rindkopām, nevis kā agrāk - kad kā Žils Verns savos romānos varēja rakstīt n-tās rindkopas (pat vairākas lapaspuses) ar vienu domu. Saindējusi mani ir šī jaunā pasaules kārtība.
Nu nav jau arī galīgi slikti. Ja ir slinkums rakstīt kādam cilvēkam ar kuru nelabprāt komunicēju, tad var īsi un strupi noskaldīt sakāmo pa faktiem un "balle beigta". Tāpat sevi arī pieskaitu pie tiem, kas cenšas praktizēt savu domu izteikšanu - vismaz reizi mēnesī savai draudzenei rakstu vēstuli. Tā netīšām ir izveidojusies kā tradīcija un man tas patīk. Pie viena varu likt tam otram īpašajam cilvēkam tik tiešām justies mazliet īpašākam par citiem.
Formulējums tam kas mani grauž ir gluži vienkāršs - es nemāku izteikties īsi un ar dažiem tēlainiem izteiksmes veidiem likt cilvēkiem saprast par ko ir runa. Nē, nav tas ar visiem. Ir draugi - cilvēki ar kuriem mēs saprotamies no pusvārda vai stulbas bildes grupas čatā. Un visiem viss ir skaidrs, visi var parēkt, visi aizķer viedokli un iztirzā pēc vajadzības. Mani grauž tas, ka ne visi cilvēki mani saprot. Ne ar visiem es māku komunicēt. Bet.. varbūt arī nevajag?!
Un tagad mēģināšu savilkt maisam galu ciet un noslēgt šo ierakstu. Mīļie cilvēki, neaizmirstiet par komunikāciju ar mīļajiem līdzcilvēkiem. Pajautājiet vai pastāstiet ko vairāk par vienkāršu "kā iet?". Tas var būt noderīgi. Galu galā - tuvojas arī gada darbīgākais un gan fiziski, gan emocionāli, gan bankas kontus iztukšojošākais periods un varbūt tieši kāda viegla, nepiespiesta un plašāka saruna sekundes simtdaļā uzlādēs baterijas :)
Decembris. Septītais. Vēl viens kalendārais gads gandrīz noslēdzies. Mūsu dzīves gan nebeidzas, tās turpinās. Visiem ir pastāstāms kāds stāsts vai stāsti kas piedzīvots nogrieznī no A līdz B vai Ōm. Padalieties viens ar otru. Paceļojiet savās un citu cilvēku pieredzēs. Paceļojiet vecās fotogrāfijās, kuras jums mētājas uz datora ar 13 vai 15 gadu digitālajiem putekļiem apaugušas. Paceliet augšā fotoalbumus... varbūt kāds kādā no tiem atstājis piečuku nebaltai dienai :)
Skrējiens vienlaicīgi bijis ātrs un nemanāms un baudīts. No sliedēm vilciens nav noskrējis. Pat ne tuvu. Tas drīzāk ir uzņēmis adekvātu ātrumu un turpina ieskrieties. Taču man kā piesardzīgam cilvēkam zemapziņu visu laiku kutina doma par to ka ar lielu ātrumu nāk liela atbildība un kļūdas gadījumā sekas var būt neprognozējamas. Jā, tieši neprognozējamas, jo sekas var būt gan negatīvas, gan pozitīvas un lielākajai daļai no mums, kā zināms, ir vēlme atstāt domas uz pozitīvas stīgas. Un kāpēc gan ne? Kāpēc piesārņot savu ierobežoto ētera laiku uz šīs zemes ar ko negatīvu? :)
Man vienmēr vajadzība/vēlme izteikt domas pierakstos likusies izaicinoša un gadu gaitā tas nav palicis vieglāks uzdevums. Valoda un komunikācijas veidi ir radīti tam, lai atvieglotu savu domu pasniegšanu ar citiem cilvēkiem lai apmainītos ar viedokļiem, informāciju. Taču esmu pamanījis ka manā gadījumā darbojas formula "es + jauninājumi = ne pārāk labs rezultāts". Mūsdienu steigā, kad cilvēki kalkulē ikdienas gaitas, savus viedokļus un dzīvi ar dažu teikumu vai nu jau emoji palīdzību, esmu palicis mazliet aiz borta. Un tā tendence izteikties īsi un pārāk pragmatiski, manuprāt, zog emocijas, sirsnību, pieredzes, utt. Nu nē, es nepiederu pie tiem kas raud par to ka viņiem pietrūkst ar roku rakstītas un pa pastu sūtītas vēstules (kaut gan pietrūkst mazliet). Es vienkārši esmu mazliet sarūgtināts, ka twitter, hujitter un visas citas platformas laupījušas cilvēcisko, vienkāršiem un saliktiem pakārtotiem teikumiem komunikāciju. Arī šajā ierakstā esmu pamanījis ka nu jau savas domas izsaku pa rindkopām, nevis kā agrāk - kad kā Žils Verns savos romānos varēja rakstīt n-tās rindkopas (pat vairākas lapaspuses) ar vienu domu. Saindējusi mani ir šī jaunā pasaules kārtība.
Nu nav jau arī galīgi slikti. Ja ir slinkums rakstīt kādam cilvēkam ar kuru nelabprāt komunicēju, tad var īsi un strupi noskaldīt sakāmo pa faktiem un "balle beigta". Tāpat sevi arī pieskaitu pie tiem, kas cenšas praktizēt savu domu izteikšanu - vismaz reizi mēnesī savai draudzenei rakstu vēstuli. Tā netīšām ir izveidojusies kā tradīcija un man tas patīk. Pie viena varu likt tam otram īpašajam cilvēkam tik tiešām justies mazliet īpašākam par citiem.
Formulējums tam kas mani grauž ir gluži vienkāršs - es nemāku izteikties īsi un ar dažiem tēlainiem izteiksmes veidiem likt cilvēkiem saprast par ko ir runa. Nē, nav tas ar visiem. Ir draugi - cilvēki ar kuriem mēs saprotamies no pusvārda vai stulbas bildes grupas čatā. Un visiem viss ir skaidrs, visi var parēkt, visi aizķer viedokli un iztirzā pēc vajadzības. Mani grauž tas, ka ne visi cilvēki mani saprot. Ne ar visiem es māku komunicēt. Bet.. varbūt arī nevajag?!
Un tagad mēģināšu savilkt maisam galu ciet un noslēgt šo ierakstu. Mīļie cilvēki, neaizmirstiet par komunikāciju ar mīļajiem līdzcilvēkiem. Pajautājiet vai pastāstiet ko vairāk par vienkāršu "kā iet?". Tas var būt noderīgi. Galu galā - tuvojas arī gada darbīgākais un gan fiziski, gan emocionāli, gan bankas kontus iztukšojošākais periods un varbūt tieši kāda viegla, nepiespiesta un plašāka saruna sekundes simtdaļā uzlādēs baterijas :)
Decembris. Septītais. Vēl viens kalendārais gads gandrīz noslēdzies. Mūsu dzīves gan nebeidzas, tās turpinās. Visiem ir pastāstāms kāds stāsts vai stāsti kas piedzīvots nogrieznī no A līdz B vai Ōm. Padalieties viens ar otru. Paceļojiet savās un citu cilvēku pieredzēs. Paceļojiet vecās fotogrāfijās, kuras jums mētājas uz datora ar 13 vai 15 gadu digitālajiem putekļiem apaugušas. Paceliet augšā fotoalbumus... varbūt kāds kādā no tiem atstājis piečuku nebaltai dienai :)