MrVirsaitis

Kādas pāris nedēļas pirms pagājušā gada izskaņas manī bez īpaša iemesla bija uzplauklusi sajūta, ka daži pēdējie gadi bija tādi kā vecā sagraušanas un jaunu pamatu būvēšanas gadi. Tā, itkā pat pagājušajā gadā sanācis būvēt tramplīnu pa kuru šajā gadā neiedomājamā ātrumā torpedēt tādos laimes augstumos, kādus grūti iztēloties.

Arī vecgada vakarā un jaungada naktī es visiem apkārtesošajiem biedriem pilnā pārliecībā klārēju savas sajūtas un tostos minēju pārliecinošu pozitīvisma garu.

Teju 8 mēneši jau aiz muguras šajā gadā. TIktāl es neesmu kļūdījies ne mirkli. Viss tik tiešām ir lieliski. Esmu priecīgs un laimīgs par visiem sīkumiem un lielajiem notikumiem manā dzīvē. To gandrīz katru dienu ir tik daudz, ka esmu zaudējis jebkādu vēlmi skaitīt. Es vienkārši dzīvoju un baudu. Un jo vairāk es baudu, jo laimīgāks es jūtos pat brīžos kad ir kādi mazāki vai lielāki sarežģījumi. Šī iekšējā laimes sajūta man palīdz atcerēties, ka lai kas notiku tas pāries un atkal būs pamats priecāties. Un kad sarežģījumi aiz muguras jau atkal ir vēlme un iemesls priecāties, ka esmu uzvarētājs. Tā vai citādi - es esmu uzvarētājs!

Septembri, saturies! Es no tevis izžmiegšu ārā visu prieku un laimi ko vien var atrast! :) Aidā!