MrVirsaitis

Pagājušajā piektdienā noskatījos jauno filmu ar Vilu Smitu galvenajā lomā. Filmas nosaukums “Collateral beauty”, jeb kā latviski iztulkots – skaistums līdzās.

Filma tāda, kuru iesaku noskatīties citiem. Tiešām. Varbūt tēma ne gluži svaiga, taču piegājiens un sižeta pavērsiens gan. Noteikti noskatīšos to kādu dienu vēlreiz arī pats, bet tomēr tā nebija arī tāda, kura man atstās pēcgaršu uz ilgu laiku.

Tomēr pats koncepts, ideja, sižets mani piesaistīja. Cilvēks, kurš zaudējis sešgadīgu meitu jau gadiem iestidzis apātijā un uzlicis savam prātam bloku. Un raksta vēstules trīs “lietām” – Mīlestībai, Laikam un Nāvei. Nekādas gudras atziņu pērles kā no pārpilnības raga dialogi nebēra, muļļājot vien iepriekš zināmas patiesības, taču bija emocijas un darbības kuras V. Smits bija attēlojis labi.. proti, es tās ļoti labi spēju saprast un asociēt ar saviem breakdown brīžiem dzīvē. Viens no tādiem mirkļiem bija psihiskais pisiens ar veļuku pa ielu pretējā virzienā, pilnīgā pohujā.

Un tomēr, mani patīkami pārsteidza, ka scenāristi tomēr bija parūpējušies par to lai filma nebeigtos uz pliekanas un paredzamas nots. Visticamāk tas arī izglāba to. Un vēl izglāba tas, ka, lai arī pusi filmas liekas ka Vila Smita varonis ir puņķains ņuņņa kurš nespēj tikt galā ar sūdu, beigās vīrietis tiek parādīts pilnīgi citā gaismā. Tieši tā kā mums visiem ir – mums vajadzīgs laiks lai pameditētu un dabūtu savu sūdu kopā. Un 3 gadu periods lai atkoptos no sava bērna nāves ir diezgan loģisks laiks.