| Stāsts par harmonisku atpūtu “Rokas, kas turpina dot” |
[May. 21st, 2026|06:11 pm] |
Viņš sapnī aizdevās uz vietu, ko daži sauca par paradīzi. Tajā būtnes dzīvoja vienkāršās guļbaļķu mājās, ēda augļus, dzēra strauta ūdeni un vairojās tikai tik, cik pašas gribēja.
Būtnes ar domu spēku lidoja un teleportējās, pārvarēja jebkādu attālumu tāpat, ar vēlēšanos no sirds.
Var pieņemt, ka viņam, kurš piederēja evolucionējošu būtņu grupai, ātri tur apnika.
Viņš gribēja kādu izaicinājumu. Šī paradīze bija pārāk viendabīga, paredzama. Tajā būtnes, kas ārēji atgādināja cilvēkus, atpūtās no duālisma. Visa pietika. Zeme visur bija vienādi auglīga. Kalnos bija sniegs, lejās bija saule, ezerā bija vienmēr ideāls laiks laivu braucienam.
Viņš gribēja saprast fizikālo mijiedarbību visumā. Viņš gribēja pacelt Visumu no tā apakšas, nevis peldēties tā debesīs.
Viņš gribēja grūtu darbu, jo vieglie bija apnikuši.
Kāpēc grūts darbs ir interesants? Jo to, viedi darot, var padarīt vieglāku, un visi iegūst. Viegls darbs atdodams tiem, kam tas ir grūts.
Tomēr daudz kas vidē, kurā nebija duālisma, viņu fascinēja. Cik ļoti būtnes uzticējās viena otrai. Cik izpalīdzīgas un empātiskas bija. Ja varēja ar ko dalīties, lai otram ietaupītu laiku (kaut gan tas ritēja kā jau paradīzē, cikliski un punktveidā vienlaikus), tās tik un tā to darīja automātiski.
Bezgalīga vēlme darīt labu tām bija muguras smadzenēs. Tās vienkārši smaidīja, jo tā bija viņu ierastā sejas forma ikdienā.
Kā tas ir dzīvot sabiedrībā, kur pietiek pārtikas, pietiek visa veida resursu, kur būtnes levitē un sazinās telepātiski, kur idejas vienotajā laukā apceļo visu ciemu tiklīdz tās kāds izdomā? Tas prasa pielāgošanos.
Jauniņos “paradīzē” atpazina pēc izbīļa to sejās, kad viņi saprata, ka nav ne jāstrādā, ne jāsacenšas, ne jāstreso. Būtnēm nebija orgāna, ar ko apstrādāt stresu, jo stresa vienkārši nebija. Bija dažādi risinājumi katrai situācijai, kas radās šajā sabiedrībā, un visi bija labi un derīgi, atšķīrās tikai nianses.
Viņš drīz pamanīja, ka būtnēm tikpat kā nebija ego, un neviens nevēlējās piecstāvu māju vai kaut ko labāku nekā otram. Kaimiņš bija brālis, kaimiņa sieva bija māsa, sporta spēlēs visi juta līdzi komandai, kas spēlēja pirmoreiz.
Būtnes bija dažādas – ar lielākām un mazākām ausīm, ar dažādu ādas krāsu, sprogainiem un viļņotiem matiem, taču visām bija ļoti simetriskas sejas, it kā tās būtu pagatavotas no viena uzlējuma un šablona.
Viņš skatījās uz tām ar trešo aci un redzēja daudzkrāsainu varavīkšņu kompozīciju katras enerģētikā, taču visas krāsas simbolizēja viedumu, ko būtnes bija ieguvušas, pirms nonākšanas šeit. It kā visi ceļi vestu uz “paradīzi”. Kāds bija kalpojis par medbrāli slimnīcā septiņdesmit gadu. Cits zīmējis zirgus visu mūžu. Citi – trenējuši bērnus futbolā un novusā. Vēl kāds vīrs varēja lepoties, ka atdzīvinājis sievu no klīniskās nāves, kad tā aizkapa valstībā meklējusi sevi.
Šīs būtnes bija ar ļoti izteiktu saprātu, taču, nonākot šeit, ātri iemācījās vienu, telepātisko valodu, kurā visi nomērījās pēc mazāka kopīgā dalītāja, kas bija absolūta mīlestība un mīļums sabiedrībā.
Varēja būtnes aptaujāt, kas tās bijušas iepriekšējā dzīvē, pirms nonākušas šeit. Pēc tam iztēloties, kā izskatās “mīļš grāmatvedis”, “mīļš kodolreaktoru inženieris”, “mīļa finanšu analītiķe”, un tā tālāk. Būtnes ar jokiem un jautrību atcerējās aizgājušās dzīves, kas viņām tagad šķita kā tāltāla jaunība, kurā viņas vēl bija ļoti nepieredzējušas. Vēl nezināja, ko nozīmē dot no visas savas būtības visai savai būtībai. Viņas tad vēl nebija aizgājušas līdz savas iekšējās bezgalības malai un paskatījušās, kas ir aiz tās.
Viņš paņēma spieķi un devās tālāk. Izeja no “paradīzes” bija tās stratosfērā. Kādas mazas durtiņas veda uz plazmas pasauli, kurā viss bija izšķīdis vienā lielā sakausētu ideju konglomerātā. Tā bija ideju pasaule, kurā idejas, pirms nonākšanas fiziskajās, miesīgajā pasaulēs, sākušas sablīvēties, sākušas kondensēties, lai pēc laba laika sasniegtu visgaišākos prātus fiziskajā realitātē.
Tur varēja redzēt idejas par dzīvniekiem, kuri evolucionē, nevis, lai izdzīvotu, bet gan, lai sasmīdinātu. Kurš dzīvnieks visvairāk sasmīdina pārējos, genofondu turpina. Vai arī par tiltiem, kuri, kad tiem vajadzētu salūzt, pāri braucošos iemet paralēlajā realitātē, kas saucas “ātrais kurss būvinženierijā”, lai autobraucēji nākamreiz spētu novērtēt ar neapbruņotu aci, vai tilts ir drošs, vai nav.
Plazmas pasaulē bija idejas par Visumiem un virsvisumiem, kas veidoti pēc principiem, kuri kalpo komēdijai – iedomājies dievu, kurš sāk pirmajā dienā radīt, pirms tam kārtīgi svētdienā izsmējies, skatoties, kā Vinnijs Pūks, kurš iesprūdis alā, skaļi saka, ka: “Nu ir īstais laiks sākt gavēni!”
Kad viņam apnika novērot ideju sabiezēšanu, Viņš devās pie erceņģeļa ar lūgumu: “Kā es varu palīdzēt? Man apnika paradīzē, elle ir likvidēta, un fiziskajā pasaulē es visu jau esmu redzējis.”
- Erceņģelis sasita plaukstas, un Viņš attapās tumšā labirintā, kurš vienmēr paplašinājās, kad viņš juta, ka sasniedz tā izeju. Viņš gāja pa aplī daudzas reizes.
- Viņš domās jautāja erceņģelim: “Kas man no šī jāsaprot?”
- Viņš saņēma atbildi: “Kad Tev apniks iet pa riņķi un Tu sagribēsi būt kur citur, tad Tu uzzināsi, ko Tu patiesībā gribi. Tad Tu atradīsi sevi īstajā vietā, laikā un ar īstajiem…”
- Taču Viņš bija izgājis no visiem Samsāras ratiem, visus darbus izdarījis, sev par visu piedevis un bija tik brīvs, ka sen būtu sadalījies pa pirmfraktāļiem un saplūdis ar Visa Sākumu, ja vien kāre radīt ko jaunu un skaistu viņu nebūtu noturējusi starp debesīm un nākamo lielo ciklu.
- Tā viņš gāja pa labirintu vēlreiz un vēlreiz. Viņš atcerējās, ka visi iepriekšējie cikli, visi Samsāras rati pēc būtības bijuši tādi paši labirinti. Tie jāpieņem, jāiemīl, jāizprot, un tikai tad, kad Tu bezkaislīgi un ar tēvišķu sirsnību skaties uz sistēmu, kas radīta Tavai izaugsmei, tikai tad Tu esi tiesīgs to atstāt.
Kādreiz viņš gribēja zināt, kas ir aiz horizonta, kas ir bezdibeņa dibenā, ko ēd tie trīs bruņurupuči, kas tur Zemi, un kāpēc…
Taču tagad viņš darīja savu darbiņu un jutās gluži apmierināts. Kāds jautājums, tāda atbilde. Laikam jau erceņģelim palīdzību nevajadzēja, ja viņš uzmeistaroja Viņam gaismas sfēru, kuras viducī bija tumšs labirints, un tajā daudzdimensiju plaknē Viņu iemeta, lai beidz jautāt.
Ar “ Es gribu” sākas tik daudz kas. Ar “Man pietiek” beidzas. Ar “man ir prieks te atrasties”, Tev paliek paklāju zem kājām un vēl pienes čības.
Viņš atgriezās “paradīzē” un nosprieda, ka turienes būtnes vienkārši trenējas nākamajam ciklam, kur Zeme būs augstāka par debesīm. Iedomājies, ziedus stādīs mākoņos, taču debesu vietā būs Zeme, no kuras ik pa laikam nokritīs kāds redīsu lietus.
Viss būs otrādi, taču šoreiz labā ziņā otrādi. Izvērpts no iekšās uz āru, pārformatēts caur absolūto mīlestību un atlikts atpakaļ kā tāda karsta vaska forma, kurā var ieveidot ko jaunu.
Būtnes cels mājas uz mākoņiem un lietus tecēs no apakšas uz augšu. Arī kalni būs no augšas uz leju. Gravitācijas nebūs, un visi vienosies, kurā virzienā lietas kritīs, ikmēneša sapulcē.
Tādā juceklī padzīvojušas, būtnes novērtēs iepriekšējo kārtību un atkal priecāsies, ka var sūtīt ziņas cauri laikam saviem pagātnes “es”. To cilvēki sauks par vēstījumu saņemšanu un makten priecāsies, ja atradīs savus radus nākotnē.
Kosmiskās dzimtas tad rīkos saietus uz ģeometriski tuvākās, vidējās planētas, un dzimtas saietā tiks daudz dziedāts un slavēts mūžam dodošais gars.
Tik daudz paralēlo pasauļu ar dažādiem, pavisam atšķirīgiem fizikas likumiem un ņēmumiem! Atliek tikai brīnīties, cik dziļā labirintā to Radītājs reiz bijis iesprūdīts, lai tik ļoti, līdz mazākajam sīkumam, izplānotu tās. |
|
|