| Psihiatrija 7/ “Krāsu paletes paplašināšana” (Stāsts par pašnāvības pārvēršanu pārdzimšanā) |
[Aug. 20th, 2026|04:53 pm] |
Reiz kādā mazā Latgales pilsētiņā dzīvoja ģimene. Mamma, tētis un meita.
Mamma strādāja veikalā, tētis bija mežsargs. Meita auga Daugavas malā.
Viņiem bija daudz meža, maza mājiņa un vienkārša iedzīve.
Tomēr kaut kas stāvēja starp mammu un tēti, ģimenes enerģijā bija trauksme un neapmierinātība. Mazā Magda, meita, juta, ka mamma ir dziļi neapmierināta ar savu vīru, viņas tēvu.
Tēvs bija mantojis daudzus simtus meža hektāru un varēja atļauties vai nu strādāt, vai nestrādāt. Viņam patika ar draugiem krogā sēdēt un runāt par visu un neko. Viņam bija arī vairākas pašceltas būdiņas mežā, lai apgaitas laikā varētu ieiet zem jumta un nosnausties. Katrā no šīm koka būvēm bija viena gulta, elektrības rozete, kafijas kanna un kafija, paka ar grauzdiņiem un vecas grāmatas. Šādu būvju mežos, kas robežojās ar Lietuvu un Baltkrieviju, bija kopā piecas. Viņš devās no vienas uz otru, apsekoja teritoriju. Brauca ar vecu “Ņivu”. Tā kalpoja labi. Pēc tam nopirka glaunu džipu, taču tikai tāpēc, ka darba vajadzībām.
Magdai šķita, ka viņa noteikti būtu tēva meita, ja vien tēvs vairāk izrādītu mīlestības mammai. Mamma pārmeta tēvam, ka viņš ir slinks, pavada pārāk daudz laika klejojot apkārt, neko prātīgu nedara, un, tā vietā, lai strādātu, dzīvo savā pasaulē, vai arī dodas uz nezināmu laiku pārbraucienos pa tuvīnajām ārzemēm. Tāpēc viņam ik pa laikam nākas pārdot daļu mežu platību, jo benzīns un ēdiens maksā naudu.
Magda bija spiesta dzīvot normāla cilvēkbērna dzīvi, jo bija deviņdesmito gadu pats sākums. Iet skolā, mācīties. Nevarēja vazāties līdzi tēvam pa ārzemēm, jo tad sistēma draudētu mammai ar tēti viņu atņemt, jo bērns neatrodas skolā, neiegūst obligāto deviņu klašu izglītību.
Tomēr viņa ļoti gribēja ātrāk pabeigt skolu un ar stopiem apceļot Eiropu. Arī, kā tēvs, darīt labu dabai, kopt un uzraudzīt platības, lai mežs būtu labā stāvoklī, tiktu atjaunots, ja vajadzētu.
Taču tās visas ir tikai dekorācijas.
Katrs priekšmets Magdas dzīvē bija viņas papildinājums. Viņas zobu suka, matu lentas. Ritenis. Kabatas nazis. Labākā draudzene skolā, ko viņa tik ļoti mīļoja. Šīs lietas izteica viņas iekšējo trūkumu un pārpilnību, izteica viņas esības nokrāsas. Konflikts ģimenē bija viņas karma no citas dzīves, kurā viņa bija vai nu tēvs, vai māte. Šajā viņa bija vienīgais bērns ģimenē, meita.
Samsāras rats turpināja griezties kā tādā daudzdimensiju karuselī. Viņa bieži vien šķita ļoti apjukusi cilvēkos. Viņa sauca domās pēc savas upes, pēc meža, putniem, zvēriem. Skola ar savu cietumam līdzīgo iekārtu viņai šķita sveša un necilvēcīga. Zaudējusi dabiskumu.
Viņa gribēja uz Dienvidiem, uz Franciju, kur cilvēki teica, ko juta, gāja ielās, smējās un dejoja. Kur intravertus cēla uz rokām un tad izkala pieminekļos.
Viņa gribēja uz Ziemeļiem, uz Fjordiem un zivīm bagāto jūru. Pie cilvēkiem, kuri atpūtās parkos, ģērbušies pufīgos ziemas mēteļos, ar karstām termosa krūzēm. Tad viņa sēdētu kafejnīcās un rakstītu dienasgrāmatā par skaistajiem norvēģiem.
Taču dzīve viņai piedāvāja Rīgu, un te bija izpriecas un vīns. Kā arī augstskola, kur mācīties par dabu.
Reiz, daudz vēlāk, es satiku meža inženieri, kurš bija atradis sevī. Arī viņš bija Magdas viena no versijām. Viņas “doppelganger”.
Pa to laiku Magda nogāja no ceļa, iegriezās vienā no daudzajiem ilūziju
-ismiem, tur iestrēga, un 2012.gadā atstāja šo pasauli.
Taču šis stāsts ir par alternatīvo realitāti, kurā viņa 2010.gadā, pēc sev tuva cilvēka slīcināšanās mēģinājuma, saprot, ka viņai jau no desmit gadu vecuma ir pašai pašnāvības domas, un viņa tagad, būdama pilngadīga, pierakstās pie psihiatra.
Psihiatrs viņai izraksta antidepresantus un nozīmē dialektiski biheiviorālo terapiju.
Viņa dodas uz šo terapiju par naudu, ko bija paredzējusi iztērēt lētam vīnam, vīrakam un drēbēm.
Terapijā atklājas, ka viņas neveiksmes ar vīriešiem sakņojas mātes neapmierinātībā ar viņas tēvu. Viņa visus puišus, ko izvēlējusies, meklējusi tādus, kas nav vīrišķīgi, kas piekrīt visam, ko viņa saka un ierosina, kas ir vienkārši priecīgi kopā tusēties. Kuriem nav stingra mugurkaula un savu dzelžainu pārliecību. Viņa, pa to laiku, aizvien vairāk aizraujas ar feminisma un maģijas lietām, meklē savu vīrišķo atspulgu, animus, sievietēs.
Tādu viņa atrod kādā kursabiedrenē, kura ir ļoti pašpārliecināta, lecīga, prot labi manipulēt un melot. Viņa nežēlīgi iemīlas un ir pārsteigta, ka šī meitene tikai pavīpsnā par to.
Cilvēki viņai apkārt viņu slavē par uzdrošināšanos atzīt savu netradicionālo orientāciju uz nāvi brunčos. Viņas izkropļotā vīrišķā daļa, kas manifestējusies kā tēvs, kurš staigā pa pasauli, bet nemīl savu sievu un meitu, nu mēģina viņu apmānīt, sakot, ka jaunas meitenes taču ir bez krāniņiem, un viņas ir pasaules glābējas. Pat ja dzer, pīpē, bučojas ar visiem smukajiem pēc kārtas un mūk no savām izkropļotajām animus daļām, kas manifestējušās agrāk onkuļos un patēvos, kas izsaka nepiedienīgas piezīmes.
Ir skaidrs, ka Magda nepiekrīt psihoterapeitei, viņas teoriju nosauc par homofobisku, un vispār paziņo, ka hetero sievietes ir daudz zaudējušas, jo nesaprot sieviešu ķermeņa vilinājumu.
Tajā pat laikā viņa secina, ka Latvijā nav daudz laimīgu lezbiešu pāru. Vai vismaz par tiem neraksta avīzēs. Vēl viņa secina, ka tādu pāru, kas nāk no mazturīgo vides, ir vēl mazāk.
Magda pati nāk no Latgales katolicisma vides, kur jebkāda veida novirzes šajā jautājumā tiek asi nosodītas.
Ir skaidrs, ka, kamēr viņa ir jauna un smuka, Rīgas meitenes viņu gribēs, taču, sasniedzot piecdesmit un sešdesmit gadu vecumu, diez vai ar šādu orientāciju viņa Latvijā varēs atrast ilgtermiņa partneri. Tas viss ir tik sarežģīti. Atceramies, ka šo notikumu laikā Magdai ir tikai astoņpadsmit gadu.
Lai nopelnītu naudu terapijai, viņa ārzemēs lasa ābolus.
Tēvs ar viņu aizvien nerunā tik bieži, cik viņa vēlētos. Ir priecīgs, ka viņa arī sekos dabas mīļa ceļu. Taču viņa ir sen nostājusies mātes pusē, tēvu uzskata par slinķi un slīmestu, kurš pamazām izputina savu mantojumu. Rīgas puiši viņai sola daudz ko, taču nespēj atrisināt karmisko mezglu, kurš samilzis.
Jo viņai bērnībā vajadzēja tieši tēva mīlestību – rūpes, aizsardzību, drošības sajūtu. Sajūtu, ka tēvs ir mājās, kad mammai vai viņai ir bēdīgi un nestabili. Taču tēvs bija mežos. Lielākoties.
Kosmiskajā domino katrs ir tikai kauliņš. Tēvs tā nerīkojās, jo ienīda visu pasauli vai savu sievu. Nē, viņš tā rīkojās, jo viņam tā bija vieglāk. Viņš neapzinājās sekas savai rīcībai. Viņš arī bija egoists.
Terapijā pienāk kāds punkts, kurā ir jāspēj piedot. Pēc tam pieņemt. Mūsu ģimenes locekļi ir ne-perfekti cilvēki. Kuri bieži vien dzīvo mucā, atbilstoši savai izpratnei. Tālāk neesot droši. Tēvs varēja lielo mantojumu nospēlēt kārtīs vai nodzert. Nē, viņa vaina bija tikai tā, ka viņš mājās bija vienu nedēļu mēnesī. Viņš bija vientuļnieka tips, kurš bija apprecējis Magdas mammu jaunības impulsu vadīts. Pēc trīsdesmit vai četrdesmit viņam sievieti gribējās aizvien retāk un retāk, viņam pietika sajūtas, ka ir māja ar sievu un meitu, taču svarīgāk šķita dzīvot sev.
Šis domu vīruss, ka cilvēks domā, ka viņam nodarīts pāri speciāli, kaut viņš bijis tikai blakus un cietis no blakuszaudējumiem - termina, ko lieto bombardēšanā. Kāda cilvēka egoisms vienmēr rada zaudējumus. Ja cilvēkam ir draugi, ģimene, padotie, tad zaudējumi var strauji pieaugt.
Daudz sarežģītu lietu. Katrs ābols – desmitā daļa no terapijas minūtes.
Kāds vispār ir mērķis? Bēgt no traumas, lai trakā skrējiena laikā apdauzītos un iegūtu daudzas citas? Vai tomēr atgriezties izejas punktā.
Magdas māte arī bija egoiste. Nenovērtēja savu vīru, kurš nekrāpa, nelamājās, nebija agresīvs, nebija dzērājs, tikai pēc desmit laulībā nodzīvotiem gadiem distancējās un ilgi nenāca mājās. Pēc ļaužu runām – nevienas citas viņam nebija. Viņš nekautrējās gulēt savā Ņivā un pārtikt no barankām, ja tas nozīmēja dzīvi būdā pie ezera un makšķerēšanu. Viņam nepatika burzma un cilvēki. Vajadzība domāt par naudu. Viņš bija piedzimis un dabūjis mantojumu - tik lielu, ka deviņdesmito gadu Latvijā varēja nestrādāt. Veiksminieks, kurš rāda citiem it kā sliktu piemēru, jo neuztraucās par rēķiniem, tāpat kā citi. Magdas māte domāja, ka šāda tēva rīcība izlutinās meitu. Tāpēc pati strādāja veikalā garas stundas, lai vismaz no viņas meita iemācītos darba tikumu.
Terapeite nevarēja Magdai sagādāt jaunu tēvu vai māti. Taču varēja iemācīt elpošanas, apzinātības tehnikas, kuras pielietot pašnāvības domu novērošanai. Nesatraukties, ka ir šādas domas. Novērot tās kā vētru, kura izpeld, pagorās un nozūd. Spēju pārdzīvot emocionālus satricinājumus, nevainojot apkārtējos vai sevi.
Magda bieži teica, ka dzīvo mātes dēļ. Un, ja nebūtu mātes, tad nebūtu nekā. Jo viņa strādāja par diviem vai trijiem. Desmit un sešpadsmit stundu maiņas.
Tomēr tēva nospiedumi uzvedībā bija acīmredzami. Magda negāja pie masiera, bet pirka dažādus motorizētus verķus, ar ko masēt muguru, kad tā no sēdēšanas pie datora sāpēja. Viņai nepatika kontakti ar cilvēkiem, atskaitot māti un savu skolas draudzeni.
Viņa dzīvoja savā komforta zonā, jo zināja, ka daudz kas var izprovocēt šņabja dzeršanas lēkmi. Tēvs meitai deva naudu, jo uzskatīja, ka meita ir pietiekami gudra, lai to nenotriektu. Rīgā vecākiem Magdu izkontrolēt bija praktiski neiespējami, tāpēc viņa Rīgā uzvedās pavisam citādi. Viņa vairāk tikās tikai ar tiem, kas domāja tā, kā viņa. Radikalizējās.
Tikai terapeite spītīgi palika pie tā, ka pašnāvības domām ir saistība ar to, ka viņa jūtas kā nevajadzīga.
Terapeite uzskaitīja, ka tas ir standarta gadījums:
1. Bērns ir pamests novārtā. Tēvs nav mājās, jo ir mežā. Māte nav mājās, jo strādā garas stundas. Tie abi ir signāli, ka meita nav viņiem prioritāte.
2. Bērns tēva prombūtni neuzskata par neitrālu, bet gan apzinātu izvēli. “Ja es būtu svarīga, tēvs būtu biežāk mājās!”
3. Mātes dusmas, ka viņai ar visu jātiek galā, meitai rada sajūtu, ka viņa ir daļa no šī “visa”. Ka arī viņa ir mātes dusmu iemesls. Viņa nav vajadzīga.
4. Dzīve šādās mājās, kur naudas ir daudz, taču nav neviena, kas vakarā samīļo, rada trauksmi un stresu. Trūkst stabilitātes. Haoss nozīmē briesmas un hronisku stresu.
Sekas šiem faktoriem, pēc terapeites teiktā, ir sajūta: “Es neesmu vajadzīga, un mana eksistence visiem padara dzīvi tikai sliktāku”. Tieši šādā augsnē domas par pašnāvību sāk kļūt "normālas".
Vēl viens faktors ir tāds, ka Magda neapzinājās, ka bija kļuvusi par emocionālo miskasti mātei un tēvam aiz pārprastas mīlestības pret viņiem. Tā vietā, lai viņiem neļautu aprunāt vienam otru, viņa viņus uzklausīja bez komentāriem. Un kļuva tik pilna, ka tikai Daugava varēja viņu panest.
Viņai mājās nebija ne tantes, ne onkuļa, ne vecvecāku, kas viņai dotu prieku dzīvē. Jā, kaut kur citur Latgalē tie visi bija, bet ne rokas stiepiena attālumā. Neviena stabila pieaugušā, pie kā pieķerties.
Sociālie tīkli viņai signalizēja, ka viņas pieredze ir retums. Citiem ir ģimenes brīvdienas Somijā, kopīgas brokastis svētdienas rītos, vai vismaz baznīcas apmeklējums, citiem ir brāļi un māsas. Viņa bija viena.
Vēl terapeite uzsvēra, ka Magda neprasa palīdzību, jo ir pieredzējusi, ka citi viņu nesaprot. Jo viņa taču ir no bagātas ģimenes, kam viss ir!
***
Magdai nebija nekāda konkrēta lūzuma punkta. Pakāpenisks process, kurā viņa naudu izpriecām, erotiskām drēbēm, alkoholam, braucieniem uz ārzemēm, ka tik tālāk no mājām, pārvirzīja uz psihoterapiju. Uz vietu, kur visvairāk sāp. Uz vietu, kur atklājās, ka viņa tikusi atstāta novārtā mājās, kas viņai šķitušas nu tā “diezgan ok”.
Viņa izlēma atrast jaunu iemeslu dzīvot. Nevis tāpēc, ka māte tik daudz viņā ieguldījusi laika un nervu, un tēvs – naudas. Nevis tāpēc, ka viņa arī glābs dabu un sekos tēva pēdās.
Viņa pārstāja sist kosmiskā domino kauliņus vienu pret otru. Vainot sevi, māti, tēvu, blakus neesošās tantes un onkuļus. Deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tikai sešiem mēnešiem psihoterapijā, viņa nonāca pie secinājuma, ka cilvēks vispār ir viens. Taču tas ir normāli.
Katrs cīnās ar savu ego. Meklē izpriecas un maizi savā mucā. Baidās paskatīties pa spundi ārā, ja nu tur ir elle?
Terapeite neiedeva viņai brīnumrecepti. Un arī antidepresantus viņa vēl glabāja ilgi, ja nu noderēs.
Viņa kritiski izvērtēja ieradumus, ko bija mantojusi neapzināti no mātes – paššaustīšanos, dusmas, mazohismu, darbaholismu, un no tēva – klejošanu pa pasauli, antisociālu uzvedību, iegrimšanu sevī, visas cilvēku civilizācijas noliegšanu.
Viņa meklēja sevi ārpus šīs dzīves pieredzes. Ārpus bērnībā iegūtām traumām no vecāku skaļajiem strīdiem. Ārpus mājas, kurā nejutās gaidīta.
Kas bija tas labais viņas dzīvē? Kuri viņas papildinājumi atspoguļoja to viņas dzīves daļu, kas jau bija laimīga? Nevis iluzori, bet patiesi laimīga?
Viņa lasīja par ģenētiku, par to, ka cilvēks neapzinās, cik patiesībā daudz, kas ir iedzimts no vecākiem un vecvecākiem. Viņa pētīja sevi, lai saprastu, kas ir "viņa" ārpus dzimtas. Kur beidzas viņas miesa un sākas viņas apziņa?
Tas nenozīmēja, ka viņai bija jāpamet Meža inženiera studijas. Viņa tās turpināja. Taču jau ar citu motivāciju.
***
Ir tāds teiciens: “No visām lietām, kas nav notikušas, šī nenotika visvairāk”. Tad lūk, tā patiešām nenotika.
Taču iespēja bija un ir. |
|
|