| Par pēdējiem turnamentiem GH |
[Dec. 7th, 2015|11:26 am] |
  
Slinkuma dēļ neuzskrīvēju atsevišķu rakstu par "Sarauj-2015", lai gan tas izcēlās ar rekordskaitu dalībnieku. Kas grib, var visu izlasīt pagājušā gada atskaitē (sk. te), praktiski viss bija tāpat. Bildes no šā gada - sk. te feisā.
Bet bez slinkuma bija vēl viens iemesls - pēdējā laikā Rīgas Kauss tiek apvienots ar iesācēju turnīru, kas noved pie visai šizofrēniskas situācijas. Turklāt nekāda saprātīga motīva šādai izdarībai nav. Ka pieredzējušajiem spēlētājiem spēlēt liekas desmit spēles ar nepratējiem Latvijas svarīgākā turnīra laikā ir nevēlami, domāju, būs acīmredzami arī cilvēkam, kas nekad dzīvē nav interesējies par sportu. Bet skāde nāk arī pār iesācējiem - un ne tikai tādēļ, ka uz vienu, kurš spējīgs pārdzīvot šādus zaudējumus, paliek desmit, kas dabū tikai traumu. Proporcijas katrs var izrēķināt, paskatoties, cik mēs jaunus spēlētājus ieguvām pēc analoģiskām pagājušās sezonas izdarībām. Vēl jo vairāk, dalība Rīgas kausā bija padarīta par faktiski obligātu visiem, kas gribēja spēlēt amatieru turnīrā, par kuru nevienam nebija nekādas skaidrības un uz desmitiem jautājumu, ko par viņu mums uzdeva ieinteresētie vecāki un dalībnieki, grupu vadītāji nebija spējīgi dot atbildes, jo nevienam nebija vajadzīgās informācijas. Paldies, LGHF valde, ka pataisīji mūs par idiotiem simtiem cilvēku priekšā, un vismaz es nebiju slinks novelt atbildību uz vainīgajiem - tā ka diskreditācija LGHF sanāca pamatīga un masveidīga. Cik man nācās uzklausīt no mūsu ofijiem, tad ideja ir - ka spēlēt pie amatieriem drīkstēs tikai tie, kam jau ir Rīgas kausa pieredze, vienlaikus nedrīkstēs spēlēt neviens, kas piedalījies kādā citā reitinga turnīrā (piedodiet, bet es tikai atstāstu un neuzņemos nekādu atbildību par šīs neoficiālās versijas idiotismu, jo oficiālā neeksistē pat vēl tagad), ka amatierus novadīs reitinga līderi, kurus atbrīvos no priekšsacīkstēm (retorisks jautājums - kā jūs domājat, vai tik radikālas reglamenta maiņas sezonas vidū kāds apspriedīs ar tiem, ko tās ietekmē?) un ka viņi būs ja ne fiziski, tad sportiski izolēti no spēlētpratējiem.
Kāda velna pēc jādzen cilvēki uz visstiprāko sezonas turnīru, lai pēc tam viņus turētu geto priekš neprašām - tas stāv pāri manām intelektuālajām iespējām. Ja nu vienīgi aiz sadisma. Ja mums vajadzēja vispirms iemācīt mazajiem spēli un uzvedību turnīros, tad starptautiskais Rīgas kauss no šāda viedokļa ir krietni neizdevīgāks kā Rīgas čempionāts, kurš jau sen kalpo par upuri Inčukalna vēlmēm izņirgāties par Rīgu un viņa izspēles sistēmu padarīt juceklīgāku nespēs arī divi simti mazgadīgo kolonijas audzēkņu pie kloķiem. Tur vienkārši jau kuro gadu nav ko zaudēt, un kas būtiski - turnīra mazākās nozīmes dēļ "profiem" būtu vairāk noskaņojuma ņemties ar mazajiem. Rīgas Kausa manā grupā netrūka ne uz ko nepretendējošu ļaužu, kam to darīt, bet ne katrā tādu bija tik daudz. Labi vēl, ka izdevās mazos noturēt no vietu sajaukšanas. Mans pēdējā brīža priekšlikums izjaukt nostādīšanas secību pēc reitinga un iedalīt sīkos starp lielajiem vismaz mūsu grupā izrādījās veiksmīgs,- es pats baidījos, vai sērija ar sīkajiem nesabojās man stilu, bet nekas, iznāca pusstunda pedagoģiskas atslodzes. Lielākais redzamais mīnuss bija jocīgi grupu līderi, kuri uzreiz bija sākuši sēriju ar mazajiem - uz ekrāna visai iespaidīgi izskatījās Buls ar Viļumu savu grupu vadībā. Plus man tā arī palika nesaprotamas atrunas par vietas trūkumu kā iemeslu tam, ka zemāko divdesmit vietu ieguvēji tika aizsūtīti prom, nedodot viņiem iespēju uzspēlēt ar viņiem piemērotiem pretiniekiem, lai gan daļa bija nākuši tieši šīs nenotikušās otrās, viņiem galvenās sacensību daļas dēļ. Vietas tai zālē pietiek uz 300 spēlētājiem, ar ventilāciju gan grūtāk - pagājušā ziemā to sakārtoja tikai pēc Jaungada, un arī šoreiz ar to bija slikti.
Nezinu kā citi, bet es līdz pēdējam brīdim neticēju, ka apakšlīgas tiešām nebūs, neraugoties uz paziņojumiem. Greizo spoguļu karaļvalsts, jopt.
Ne visai gribās atkārtot to, kas jau viesgrāmatā teikts. Īsumā - man nav īpašu iebildumu pret iepriekšēju sadalīšanos pa līgām, kas tiek faktiski piedāvāta no vairuma aktīvo runātāju puses, bet es esmu pret to, ka šāda sadale ikkatrā turnīrā notiktu uz reitinga pamata. Tā mēs vienkārši konservēsim stāvokli. Un man ir nopietni iebildumi pret liela skaita spēlētāju brīvbiļetēm uz finālu, jo tas vairāk atgādina korridu - vispirms tam vērsim sadzen bultas sānos, nomoka viņu līdz bezpalīdzībai, bet pēc tam iznāk svaigs matadors un sāk par viņu ņirgāties. Sporta sacensības tomēr parasti tiek rīkotas, lai noskaidrotu tābrīža labākos, nevis lai nepieļautu reitinga izmaiņas. Reitingotajiem sanāk milzīgas priekšrocības ar aiztaupītajiem spēkiem. Labāk tad jau dot brīvbiļeti uz finālu galdu stiepēju brigādei, lai izlīdzinātu viņu nogurumu :)
Mēs visi atceramies (nu labi, dažs varbūt neatceras), kāpēc mums pirms >10 gadiem nācās atteikties no pastāvīgu līgu sistēmas: neprognozējamā dalībnieku ierašanās radīja jucekli un jautājumu, ko nākamajās reizēs darīt ar dārgajiem aizgājējiem. Tā vietā līgu sastāvu sāka ik reizes izspēlēt apakšgrupās starp atnākušajiem. Tolaik mums nebija tādas milzīgas starpības starp līderiem un autsaideriem, un līderi īpaši nesūrojās, ja sanāca uzspēlēt ar kādu iesācēju - viņu bija par maz problēmu radīšanai. Tagad mums ir citi apstākļi, tai skaitā Interneta reģistrācija un vieglas kontakta iespējas, un mēs varam veidot sistēmu, kā gribam (un jā, es varu aprakstīt tādu, kāda man pašlaik šķiet visloģiskākā). Bet tas atkal atkarīgs no amatieru turnīra ietekmes uz vadošo spēlētāju aizņemtību, kura nav prognozējama nolikuma trūkuma dēļ. Tāpēc es neko nelikšu priekšā, kamēr nebūšu uzzinājis to minimumu par amatieru turnīru, kam bija jābūt izlemtam jau 2015. gada janvārī, un tikai kā izmisuma variantā - 2015. gada augustā. Nevis tagad, kad vilciens jau vairs tikai ar taksi noķerams.
Par viesenē ieteiktajām priekšsacīkstēm uz Rīgas kausu - tas agrāk jau tika mēģināts, ja kāds atcerās, bet pamazām kļuva skaidrs, ka taimings tādās priekšsacīkstēs iziet no kontroles un vieglāk sagremot vārguļus pa taisno. Tiesa gan, mums nekad arī nenotika tik aktīva iesācēju piesaistīšana RK. Bet manās acīs problēma risinās viegli - neaicināt viņus uz RK, bet uz kādām citām sacensībām, kuru formula speciāli pielāgojama iesācēju klātbūtnei. Jau minēju RČ, bet var arī turpmākos gados sarīkot speciālu turnīru ziemsvētku brīvlaikā, kurā izveidot attiecīgu sistēmu (idejas man ir, bet tiktāl neceru uz to realizāciju, ka šeit neizlikšu). Speciāla kārtība, kas vērsta uz jauniņo reālajām iespējām, varētu arī samazināt iesācēju pārgurumu, kurš bija acīmredzams un daudziem lika priekšlaicīgi izstāties - ir liela starpība, vai tu nospēlē 10 spēles ar līdzvērtīgiem vai 15 ar nesalīdzināmi stiprākiem un 30 ar līdzvērtīgiem. Normāli sākumā, manuprāt, būtu 5-10 (atkarībā no spēles līmeņa) ar mūsu otro-trešo līgu un 12-15 ar līdzvērtīgiem, ar 15-20 minūšu pārtraukumu vidū.
Ir vēl viens jocīgs apstāklis. Pašlaik dalībnieku rekords vienās sacensībās skaitās 400 un Ārenlinds apgādā ar šādu infu Ginesa rekordu grāmatu. "Sarauj" par rekordu neder, jo tās nav vienotas sacensības. Iespējams, varētu pamēģināt sarīkot šādu superturnīru, lai pārsistu rekordu - bez pretenzijām uz sportiskiem sasniegumiem, vienkārši reklāmas vārdā. Kaut kur uz asfalta vai līdzīga pleķa, ko var piesegt no lietus.
--- Par Riga Open ---
Atklāšanas ceremonijā galvenais labums bija himnas spēlēšana tīri instrumentāli, bez šausmīgajiem vārdiem. Kas attiecas uz pārējo atraktīvo daļu, tad Jēkabpils dancotāji nesen tika publikas uztverti krietni labāk, jo tur varēja vērot viņus sēdus. Pakaļbalstītā stāvoklī jebkura huiņa tiek uzņemta labvēlīgāk, kā kājās stāvot. Šoreiz arī iztikām bez pamanāmas miesta činavnieku klātbūtnes, kas uzlaboja gaisu - un ar atmosfēras sastāvu, jāteic, sestdien bija problēmas.
Kopumā mans uzbrukums tai dienā bija draņķīgs, un tam bija nopietni un savstarpēji saistīti iemesli. Pirmais starp tiem - daudzu galdu sliktā slīdēšana, īpaši mūsu J grupā. Citi tai pielāgojās sliktāk, citi labāk, man daudzmaz izdevās, bet gūto vārtu daudzums saruka manāmi. Traucēja lietu arī karstums un smacīgums - ar svīstošām ķepām spēlēt grūti, ja kāds nezin, un tas ietekmēja visai daudzus. Ar I.Saveļjevu mēs vispār 0:0 uztaisījām, kas izrādījās vienīgais tāds rezultāts pa visām 1.divīzijas grupām, turklāt ātrā un agresīvā spēlē.
Un vispār, lietot nopietnās sacensībās galdus ar papildus uzlīmēm, kas ietekmē ripas slīdēšanu, turklāt vēl ripas krāsā (1a.lv) - tā nebija laba doma. Problēmas bija tādā līmenī (žēlojās daudzi), ka tā vien niezēja ieteikt vismaz mūsu burkās ar ripām sapūst silikonu. Tiesa, daži izteica aizdomas, ka es pats pirms sacensībām iemetu silikona glāzi.
Bet nekādi galdi nav vainīgi pie tā, ka es apakšgrupā pakāsu 2:3 septītās līgas apakšgala spēlētājam Koķim, turklāt pakāsu uz meistarības, nevis uz haļavu. Nē, atkārtot viņš to diez vai varētu, bet sasodīts! Ja septītās līgas vārtsargs, aktīvi kustēdamies, atsit praktiski visus manus metienus (tikai pāris "naglas" izdevās iedzīt), tad man ir beidzot jāaizdomājas par sava ofa apgreidu. Kur, bļ, te var uzbūvēt kazarmas?
Neraugoties uz to, augšlīgā es ietiku. Paldies par to Tarakanovam un Zariniekam, kuri ne visai loģiski zaudēja man savstarpējās spēlēs (vispār jau es viņiem sametu "fucking belshewitz"us, bet ka viņi par abiem iemeta man tikai trīs golus, tā gan vairs nav mana vaina). Ar to maksimālā programma bija gandrīz izpildīta - atlika tikai nepalikt pēdējam starp pirmajiem. Ar grūtībām, bet arī tas man izdevās, tā ka no rezultātu viedokļa varu būt apmierināts. Ar savu pašatdevi arī, sitos no sirds, bet ar spēles kvalitāti - oh sorry, es esmu pārāk labi audzināts, lai apkaunotu jūsu ausis ar šādiem izteicieniem.
Augšlīgā septiņi punkti - apmēram tik arī varēja gaidīt no mana līmeņa spēlētāja. Gluži šķaidīt sevi centos neļaut, centos demonstrēt smaidu ārzemniekiem, dabūjis iekšā (šaubos gan, ka mans smaids bija tik labdabīgs, kā es cerēju), vidējais rezultāts 2,2:4,5.
Labāko meiteņu trūkuma apstākļos pamanījos apiet visu mūsu dāmu izlasi. Lepnuma nejūtu. Un vispār uz otro dienu visi sievišķi palika tikai par atbalstītājām - cita, kā Vika, uz to bija gatava tērēt vai visu dienu, citas bija slaistīgākas...
Pie viena par vienu punktu apgāju visu mūsu vectētiņu izlasi Ilgvara personā. Uh yessss!!! No otras puses, kad viņš pa reizei izšauj, tad es vienalga nevaru tikt ne tuvu.
Šķiet gan, ka tā ideja par superveterāniem mirst dabīgā nāvē. Neizlikšos, ka man žēl. Interesanti, Tallinā viņi vēl būs vai vairs ne... Superjunioru trūkums pie balvošanās turnīra vidū gan bija izjūtams.
Pēdējās nedēļās man nācās daudz vairāk, kā gribētos, uzzināt par vecām un jaunām ētikas problēmām Ventspils galda hokejā, un viens relatīvi nesvarīgs augonītis vēl pārplīsa akurāt Rīga Open laikā. Laikam jau junioriem principā nav iespējams savienot godu un prātu. Es varu tikai priecāties, ka par turieniešu problēmām galvai pašlaik jāsāp citiem cilvēkiem, ne man (lai gan ne katram tas izrādījās pašsaprotami) - jo Dieva vārds, pēdējā laikā man pietiek galda hokeja problēmu tepat Rīgā.
Alda Guseva ilgstošā netrenēšanās bija nesusi labus augļus - lēciens par 40 vietām, salīdzinot ar sējumu. Augstākajā līgā tas ir pamatīgs sasniegums. Lielāki lēcieni izdevās tikai apakšlīgās, sākot no ceturtās, kur visi reitingi jau ir stipri nosacīti. Vispār visi "Laimītes" otrā ešelona pārstāvji izdarīja lēcienus uz augšu pār sējumu - es (+23), Viļums (+30), Kaužēns (+23), Liepiņš (+6), Gusevs (+41). Starp vienā līgā ietikušajiem un reitingos blakus stāvošajiem Lorenu un Reini vietu atšķirība radās gan no trīs gadu vecumu starpības (desmitgadīgais Reinis bija izšāvies jau pirmajā posmā), gan no vecāku atbalsta - es pateicu Lorena mammai, ka trešo līgu vinnēs nevis stiprākie, bet tie, kuriem to vairāk gribēsies, viņa sāka uzmundrināt savējo... un otrā vieta, tikai rūdītajam Krastam izdevās tikt junioram garām un dabūt arī priekš Valmieras kausu, ko demonstrēt svinīgākās reizēs. Nu vai ik dienas bāzt priekšniecībai acīs, kā "Laimītē", kur tiesneša galds jau pusgadu kā demonstratīvi aizkrāmēts ar kausiem, tā vien skaties, lai kādu nenomauktu zemē.
Tomēr ne katra netrenēšanās bija lietderīga - desmit gadu pārtraukums treniņos Z.Šmitu noveda pie ceturtās līgas...
Otrajā dienā es atnācu bišķi nobildēt klātesošos un pie viena uzspēlēt. Labāk nebūtu mēģinājis. Gan Tomass, gan Viļums mani tā nonesa, ka atlika apstiprināt sev - divdienu turnīri nozīmē, ka spēlēt ir jēga tikai vienā no dienām.
Kopumā "Laimīte" palika vienīgie Latvijā, kas šo dienu var ierakstīt sev plusos. Vidēji tuvu gaidītajam nospēlēja Rīga, Jēkabpils un Skrunda, mīnusos palika Inčukalns un Ventspils.
Nu un vēl plusos šo dienu sev var ierakstīt tiesnešu un taisītāju brigāde - lieta nogāja visai gludi, neraugoties uz apakšlīgu problēmām.
Interesanti, ka ekonomiski neveiksmīgajā Ukrainā galda hokeji maksā krietni dārgāk kā še, un Ukrainas viesi lādēja sev bagāžniekā galdus, lai vestu tos mājup...
Bildes man pēc Kņazjuka taisīt jau lieki, bet pirmā porcija tiek izlikta, lielākā izmērā sk. te feisā. Vēlāk apstrādāšu pārējās, bet tur nekā laba vairs nebūs.
Vecveterānu un jaunjunioru līga.
Ukraiņu grupa pirmajā divīzijā. Kam ienākuši prātā tie militarizētie anglosakšu termini - nezinu, bet kāds laikam pārspēlējies World of Tanks.
Kļavju ģimene. Mazais stāvēja man blakus, tādēļ iegaumēju...
Vot no šitā septītās līgas spēlmaņa es atrāvos 2:3.
Huhtala mani divreiz iznesa uz sauso.
5:6 ar Akselsonu. Vienpadsmit haļavas vienā spēlē. Nu labi, desmitarpus.
6:6 spraigā spēlē, kas pat riņķa turnīrā sapulcināja skatītājus.
"Neviens negribēja mirt" - Titovam un Storčakam nenācās viegli atrast sev tiesnesi, galu galā viņiem izdevās pierunāt Saveļjevu.
 |
|
|
