| "Sarauj-2014", Rīga, 29.11.2014 |
[Dec. 2nd, 2014|06:52 am] |
    Cungi, dāmas un velnsviņzinkas, mēs atkal esam aizvadījuši vienu "Mentos" skolasbērnu turnamentu. Caur turnīra gaļas mašīnu tapa izlaists over 400 skolnieku, gandrīz visi no Rīgas (Rīgas dome mums bija gatava dot naudu tikai priekš rīdziniekiem, tālab nācās iztikt bez Latvijas skolēnu aicināšanas - zināms jau, ka pašreizējā Rīgas vadība Latviju uzskata par naidīgu robežvalsti). Uzvarētāju nebija, pirmās vietas kļuva drīzāk par zaudētājiem - viņi dabūja ielūgumus bezmaksas dalībai starptautiskajā Rīgas Kausā pēc nedēļas, kur no viņiem slapju vietu neatstās. Vienīgās prīzes - "Mentos" konfektes - tika sadalītas līdzīgi uz visiem dalībniekiem. Tās nebija spēles par uzvaru, tā bija dalībniekiem šanse bišķi uzspēlēt ar nejaušiem pretiniekiem un pievērst sev mūsu skautu uzmanību, bet mums - pareklamēt sporta veidu (kas pēc tam nes mums svētību pārdotu hokeja laukumu veidā) un drusku pasūkāt svešu naudu. Man arī atkrita - par kopumā visai nelielām pūlēm, ja nu vienīgi nosēdušos balsi.
Par turnīra reklāmu šoreiz bija grūti žēloties - atšķirībā no pagājušās manis minētās reklāmas kampaņas, kad mūsu plakāti tika salipināti pa desmit uz vislabāk paslēptajiem reklāmas stabiem, ignorējot uz dzīvākajām ielām izvietotos, šoreiz tas vīruss tapa izplatīts daudzmaz vienmērīgi. Ja kāds Rīgā tos plakātus nepamanīja, tad viņam ir izcilas spējas nelasīt uz žogiem sarakstīto. Varētu gan šaubīties par ideju salikt uz tā plakāta tikai jaunākā skolas vecuma bērnus, kālab lielāki vecumi acīmredzot neatzina sacensības par sev domātām un neieradās. Nu bet vecums dažiem nebija šķērslis - viens acīmredzami 13 gadus nesasniedzis vīrietis mēģināja no manis uzzināt kāda uz diploma un plakāta redzama skuķēna koordinātes. Es atcirtu tādā garā, ka ja es zinātu, kur atrast konkrētu glītu skuķi, tad nedalītos šādās vēstīs ar konkurentiem, bet iepazītos pats.
Šoreiz mums bija klāt arī medicīnas darbiniece, kura arī - atšķirībā no dažiem mūsu gudreļiem - saprata, ka labāk lai bērni saaukstējas nekā nosmok, t.i. labāk lai dod daudzreiz darbu ārstiem kā vienreiz kapračiem, un smacīgā KV sporta zāle tika kaut drusku pavēdināta. Lai gan domāju, ka ja arī kāds saaukstējās, tad tikai tādēļ, ka dažs spēlmanis baidījās ne tikai novilkt apģērbu, bet arī nolikt somu - ja nu nospers - un pēc tam sasvīdis devās mājup. Mīnus 7, protams, nav nekāda ellīte, bet ja nedomā ar galvu, saaukstēties var jebkurā temperatūrā.
Pats sākums bija bez mūsu tradicionālajām problēmām, IMHO tālab, ka iztikām bez svinīgām atklāšanām un spīčiem. Vienīgi Kalniņš strādājošo kolektīvam deva instruktāžu, kas un kā - man tā bija mazaktuāla, bet no 15 grupu vadītājiem vairumam tik bagātas pieredzes nebija. Kad nu bija jāsāk dalīt sektori, visi saminstinājās, negribēdami pirmie gulties zem tanka - pirmajam sektoram viss būs jātestē uz savas ādas par mācību citiem,- un es apjēdzu, ka man pieredze uzliek par pienākumu to darīt, lai gan ļoti nemīlu līst pa priekšu. Bet citi kandidāti kaut kā nepieteicās. Izrādījās, ka viņi paši sev bija uzkrāvuši grūtības - starp pirmajiem 11 atnācējiem bija 4 Caica audzēkņi, un protams, tādos apstākļos man ar pirmo grupu darboties bija daudz vieglāk kā citiem. Kad trešdaļa grupas zina, ko nozīmē "solis pa labi" (kad pēc katras spēles, saglabājot veco stāvēšanas kārtību, tiek paiets pie nākošā galdiņa labajā pusē, tā saņemot pretī jaunu pretinieku), prot pielabot vārtus un zina noteikumus, var daudzmaz paļauties, ka kārtība noturēsies līdz galam.
Bildīšu par noteikumiem. Tas ir visai kretīniski, ka mums nav vienotu galda hokeja noteikumu, pēc kuriem spēlēt šādos amatieru turnīros. Viens sapīpējies grupas vadītājs pat gribēja spēlēt pēc profesionālajiem - es gribētu redzēt, kā viņš tos fiksi izskaidrotu desmitgadīgiem pirmatnācējiem, kad pat paši profesionāļi visu to analfabētisko murgojumu nespēj iegaumēt. Es aprobežojos ar nobļāvienu, ka spēle ilgst 5 minūtes (rekomendācija no augšas bija 3, bet tas bija domāts laika trūkuma gadījumam, es uzreiz redzēju, ka var atļauties pilnu laiku), uzreiz no iemetiena neskaitās, viena figūriņa drīkst turēt ripu ne ilgāk kā piecas sekundes, un diezgan. Blakus strādājošā Ilze savējiem vēl uzskatīja par vajadzīgu piebilst, ka izlekušās no vārtiem ripas neskaitās, bet man ar to problēmas neradās. Toties vēlāk citā manā grupā atradās viens gudrelis, kurš tīšām cēla augšup vārtos esošo pārāk blīvo audumu, lai ripai būtu vairāk izredžu izlekt. Grupu viņš vinnēja un diplomu dabūja, bet rekomendēt Caica vadītajiem treniņiem es viņu neuzskatīju par lietderīgu.
Ak tā, laikam vajadzēja nobrēkt arī, ka visi iemetieni notiek laukuma centrā - pāris to nezināja. Vispār jau muļķīgi, ka tos sānu iemetienu riņķus Stiga vispār mālē virsū. Mums te ir savs sporta veids, nevis ledus hokeja kopija.
Vienīgās reālās problēmas bija džinglu trūkums - domāju, ka ar vienādu laiku 15 grupās mēs tiktu galā labāk un ātrāk kā tad, kad katrs p..ās ar telefonu tā vietā, lai kontrolētu savu grupu, īpaši ja var mierīgi sākt pusminūti vai vairāk pēc džingla sākšanās,- un uzlīmju/beidžu trūkums dalībniekiem (cerība, ka grupas vadītājs atcerēsies visus jau pēc pirmās kārtas, lai kontrolētu iespējamo sajukumu, bija izcili naiva. Vēlāk man iešāvās prātā, ka dalībniekus vajadzēja nostādīt pēc apģērba krāsas varavīksnes kārtībā, lai būtu uzreiz redzams, kad jaunuļi sajauc savas vietas). No sīkākām problēmām atzīmēšu pārlieku mazās tabulas (man ta labi, man sīks rokraksts, bet pie tām tabulām vajadzēja vietu pierakstīt vismaz, kā kurš ģērbts, bet vietas bija maz), nepārtraukto konfekšu pieprasīšanu no sīko puses (lai nezagtu, nācās speciāli sargāt un nobāzt konfektes un dzeramo pagaldē), regulāri noslīdošās kreiso uzbrucēju atsperes. Neitrālais - jau startā sabruka pārspīlētā ideja par grupu veidošanu koridorā un ievešanu zālē ar konvoju, sīkie paši tika galā ar pārdesmit metru noiešanu un sava sektora atrašanu. Pozitīvais - 100% labvēlīgā klātesošo vecāku attieksme (es pat neatceros, kad man pēdējoreiz tik daudz pateicības vārdu reālajā pasaulē sarunājuši, lai gan vismaz puse no tiem patiesībā pienācās Blūmentālam un pārējai komandai) un negaidīti labā kārtība zālē - priekš tādas kompānijas, protams,- nācās jau reizēm arī dauzīšanos pārtraukt. Blūmentāla sekretariāts arī strādāja veiksmīgi, no tālciemiem atbraukušo Elīnas un Laimas pārstāvēts.
Tīri personiskās problēmas, kā allaž, saistījās ar fototehniku - tā zāle manam verķim ziemā ir par tumšu, bet ar blici jāstrādā nopietni, nevis paparaca stilā (ar pusslēptu kameru var cerēt, ka no četriem kadriem ar pussekundes intervālu viens būs labs, bet tam vajag gaismu). Dievs vien zina, kādu sejas izteiksmi "noķers" kamera, kuras zibspuldze nostrādā pāris (reizēm pat piecas un vairāk) sekundes pēc pogas nospiešanas. Pa savam paradumam, es neveiksmes nomaskēju ar pretenzijām uz māksliniecisku skatījumu... Nu un kaut kur pagaisa mans papīrelis, uz kura pierakstīju šādu tādu GH potenciāli perspektīvu infu, bet tur nu pašam bija jāskatās apkārt.
Izcili bezjēdzīgu papīru kārtošana. Ja vajadzēja uzskaitīt, cik no kuras skolas sanākuši, tad tas bija laikam gan sliktākais paņēmiens. Par svītriņu metodēm autori laikam nebija dzirdējuši...
Skolniekus mēģināja izolēt no sporta zāles grīdas ar ES drīzumā aizliedzamajiem maisiņiem - "bahilām", kuri, protams, visu laiku krita nost vai plīsa. Vispār ar tiem maiņas apaviem mums izveidojusies tīrā paranoja, un es nedomāju tikai galda hokeju.
Pirmā no manām grupām. Pa labi - Rainers, kurš vienīgais spēja atspiest par vietu zemāk kādu no Caica skolu matījušiem. Protams, dabūja uzvarētāja diplomu (par 4. vietu, bet es neesmu sīkumains) un es vērsu uz viņu (un viņa ne tik draudīgo māsu) Caica uzmanību.
Otrās manas grupas sastāvā izcēlās abi puikas pelēkajos ietērpos un oranžais, viņu trijnieks arī vinnēja. Ne nu tādas klases kā augšminētie, tomēr pietiekami interesanti, un arī tos es steidzu uzkrāmēt mūsu nopelniem bagātajam audzinātājam.
Trešā mana grupa jau vairs pēc prasmēm un vēlmes spēlēt neizsauca tādu sportisku interesi, un manas rekomendācijas izpalika.
...un ja kādam nepatīk mani mākslinieciskie gājieni, tad es varu uztaisīt visu kā bija oriģinālā - ar pumpu vienai lūpu kaktiņā, ar aizvērtām acīm otrai un vēl vienam atjaunot zobu dabisko krāsu. (Man niezēja uz tiem zobiem vēl uzkricelēt "Mentos", bet es nobijos pats par savējiem.)
Jedem das Seine, kam sīkos dzenāt, kam reģistrēt ienākušos.
Trenera kungs.
Kad nu man vairs grupu nebija atlicis, aizčāpoju paskatīties, kas notiek pie citiem.
Greizsirdīgais sekretariāts bija pacenties visus daudzmaz paaugušos skuķus sabāzt patālāk no manis, baidoties zaudēt savu unikālo stāvokli.
Uz tādu civilizētu pasākumu izdevās atvilināt arī Kalnēvicu, jo šeit, paldies tam Kungam, pēc "sportiskuma un taisnīguma" pat neoda, viss gāja pēc sociālisma principiem - katram pa konfekšu paciņai un nevienam nopietnu balvu, lai neviens nelektos.
Tauta (viena spēlmaņa mammas personā) jūsmoja redzot, kā daži spēlē nodarbina visu organismu, bet ne tikai rokas.
Zaļie nelaimes putni.
Vinnējuši garākie.
Parasti tādās reizēs pie kloķiem ķeras arī dakteri, poliči un pārējais apkalpojošais personāls. Šī nebija izņēmums...
Neveiksmīga sejas izteiksme bildēšanas mirklī? Tad taisām mākslu...
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}