| LGHF valdes sēde, 13.01.2015 |
[Jan. 14th, 2015|12:59 pm] |
  
Kā notikās, kā ne... bet atkal sanāca galda hokeja gudrie un vēl viens, lai lemtu par tālāko nākotni. Sanākšana gan kopumā, manuprāt, nebija īpaši veiksmīga, ja neskaita to, ka mēs aprijām Blūmentāla sabiedriskos labumus tortes un desmaizīšu veidā (siermaizītes palika pāri veģetārāku ļaužu priekam). Vairums jautājumu tika atstāti izlemšanai vai apdomāšanai tālākā nākotnē, un tā kā Romānam laikam jau apnicis vadīt sēdes ar atnākošo sastāvu, tad el diablo vien zina, kad nākamā pilnvērtīgā sēde notiksies - jautājumus acīmredzami lems kuluāros "mazajā sastāvā" un labi vēl, ja kāds pārējiem pateiks, ko tad nolēmuši. Manā uztverē šādas saiešanas ir vajadzīgas nevis vienreiz (kā top prātots augstumos zaigojošajās kristāliskajās sfērās), bet vismaz trīsreiz gadā, takš ar pāris nosacījumiem: ar laicīgu publisku izziņošanu (dienu iepriekš - tas nav nopietni) un pāris nedēļas iepriekš izziņotu sīku dienas kārtību. Iepriekš - tādēļ, lai visas idejas par attiecīgajām tēmām būtu iespējams sagatavot, izteikt un uzklausīt to apķēzīšanu. Man šai ziņā bija priekšrocība - es atcerējos gadu atpakaļ ap šo laiku notikušās sēdes apcerēto (jo pašrocīgi biju to aprakstījis), tāpēc man bija kaut vai kāds priekšstats par sagaidāmo.
Pirmais, ko es izdzirdēju, bija vaimanas par pārēšanos - finansiāli federācijai (bet ne joprojām slinkajiem klubiem) gads bijis labs, bet tagad jādomā, kā detalizēti atskaitīties par naudu gan VID, gan sabiedriskā labuma komitejai, kura grib zināt, kādu labumu mēs esam nesuši tautai un valstij. Un te nu skāde ira akurāt tā, par kuru es žēlabaini gaudoju jau ilgus gadus: cilvēki dara darbus, bet pārāk slinki uzrakstīt par paveikto. Īpaši ar pirkstu tapa rādīts uz S.K., kurš taisa turnīrus skolās, bet dara to tik slepeni, ka ārpusē neviens nekā nezina. Bet mums tagad jāuzrāda uz papīra, kur organizierēts un cik skolēnu sasaukts.
Pateicoties tam, ka naudas šogad ir bišķi vairāk, tika lemts labākajiem izlasniekiem braucienu uz PČ Petrogradā apmaksāt pilnībā, t.i. ceļu, naktsmītnes un brokastis. Šādus avansus dos pa trijiem politkorektuma nominācijās (junioriem, sievietēm, veterāniem, afroafrikāņiem un gejiem) un pieciem oupenā, plus tiem oupenistiem, kas sev izcīnīs ceļazīmi Pasaules Tūrē (gaidāms, ka tie būs Caics, Sīlis un ja stipri veiksies, Smagars). Plānots apmaksāt arī pāris mikrospēlmaņiem no U-13, bet ne viņu pavadītājiem - un tā kā pieskatīt tos sīkos nevienam izlasniekam nebūs laika, tad ne katrs no labāko vecākiem par savu naudu turpu dzīsies. Vienīgi kam pieskatītāji paši izlasē ietikuši.
Citiem vārdiem, mums pietiek savu galvassāpju bez šādām neoficiālām nominācijām. Veterāniem 50+ arī liekas atlaides uz tūrisma braucienu nav paredzētas. Vispār man nav īpaša entuziasma par minēto novitāšu nākotni...
Pārējiem izlasē tikušajiem spēlmaņiem atlaide no reālās summas tapa plānota: oupenistiem 50%, citiem nominatoriem 30%, bet kā viegli uzminēt - viss vēl var mainīties. Pāris labu sprādzienu šai stratēģiski svarīgajā miestā, un ITHF atkal pietaisīs bikses un sauks pēc vietmaiņas.
Nu tad par to ITHF. Minētā urganizācija, kā zināms, ir tizla un pārstāv g.k. pati sevi, un arī to visai slikti. Problēma: nav kas tur ņemās no sevi cienošām valstīm, lai gan viņi gatavi pieņemt savās kūstošajās rindās praktiski jebkuru. Tie, kuriem ir laiks un enerģija izvarot sev smadzenes cīņā ar cilvēces neaptveramo un nepiedodamo kretīnismu, nepietiekami labi pārzina angļu valodu (kā jūsu kurrespundenc, piemēram). Bet anglopratējiem ar to laiku un suicidālām nosliecēm kā ir tā nav. Tomēr šoreiz mums izdevās pamudināt Edgaru cīņai ar vēja elektrostacijām un viņš sāka uzmest plānu, ko iesniegt ITHF par to, kas būtu fiksi jāizmaina, kamēr viņš nav sadusmojies. Jūtu, ka ja viņš iegrims šai lietā līdz acīm, tad man pašam nāksies kļūt par lobotomijas speciālistu pa reizei viņa vietā novadīt treniņus. Iztēlojāties, ja? Divas nedēļas manu treniņu, un ne tikai paši jaunie spēlētāji, bet arī viņu figūriņas spēles laikā lamāsies mātes vārdiem valodās, par kuru eksistenci jūs pat nezinājāt, turklāt spēles stils viņiem būs stipri vien izmainījies. Tikai pārdesmit Belševicu jums GH pilnam kaifam vēl arī trūka.
No idejām, kas iekļuva Caica bloknotā: nomināciju komandas arī pa 5 cilvēkiem; spēļu laikā abas komandas maina galdus; nekādus līdzjutējus-priekšāteicējus p/o laikā, izņemot komandas kapteini (īsti rusofobisks izlēciens)...
Cita starpā tapa atzīmēts, ka feisabukā auditorija ir kvalitatīvāka nekā ITHF viesgrāmatā, tālab apspriešana tur būšot efektīvāka. Man par šo tēmu nav tik labs viedoklis - feisbukā komentāri nāk rindiņā, kā mūsu viesenē, tāpēc jebkurā daudzmaz nopietnā runāšanā pēc pirmajiem pārdesmit komentiem kļūst grūti saprast, kas par ko kam saka. Blogu servisi, kā šis, kurā jūs šo tekstu lasāt, ir apspriešanai derīgāki. Lai gan elitārāki, protams.
Arī nākamsezon nedēļu pirms Raiga Oupen tiek plānots bērnu lielturnīrs, un tauta tapa aicināta izteikt idejas par to, ko ar šiem bērniem tālāk darīt. Visiem bija skaidrs, ka viens turnīrs gadā - tās ir skumjas un asaras, GH kā sports nekā nedabūs no tik reti spēlējošiem bērniem. Taču arī saukšana uz Rīgas kausu sevi diez kā neattaisnoja, pārlieku jau briesmīgi stiprie viņus iznesa (un tas pie tam, ka īsti stiprie ar viņiem nemaz nespēlēja). Un tātad - mums atnāca 431 bērns, neskaitīsim no viņiem to desmitu, kas jau trenējas. Ko darīt ar tiem četriem simtiem? Idejas plūda kā smilšu pilis zem paisuma viļņiem, bet visskaļākais pirmajā piegājienā bija viedoklis, ka viņiem varētu taisīt paralēlus ikmēneša turnīrus vienlaikus ar īstajiem, nozīmējot viņu pieskatīšanai un organizēšanai speciālus cilvēkus ne no GH vidus. Man šī doma šķiet kropla pašā savā būtībā - tāds geto blakus īstajiem spēlētājiem spējīgs sagraut ne tikai bērna psihiku vien, un svešinieki nekādi nepalīdzēs viņiem celt savu līmeni - turēt viņus mūža izolācijā blakus labajiem spēlētājiem, vai? Vienīgo plusu šajā priekšlikumā es redzu viņa lētumā - nav papildu izmaksu par telpām.
Tomēr pašu ideju par amatieru līgu es atbalstu un uzskatu to par nepieciešamu - ja mēs varam viņu finansiāli atļauties. Kā es viņu iztēlojos:
Amatieru līgai nav vecuma, reitinga un citu ierobežojumu, bet viņā balvas saņemt var tikai tie, kas dzīvē nav piedalījušies vairāk kā četros Latvijas reitinga turnīros vai līdzīgas vērtības ārzemju turnīros, un saņemt tās var ne vairāk kā divos AL turnīros. Visi, kam vairs nav tiesību uz balvām, grupās startē ārpus konkursa un netiek skaitīti, aprēķinot grupās ieņemtās augšgala vietas. Pirmās līgas spēlēs šie ārpuskonkursa stiprie nepiedalās, bet spēlē savā starpā atsevišķu treniņturnīru. Ja kāds paliek zemākā līgā, tad spēlē tur.
Izspēles sistēma līdzinās Latvijas reitinga turnīriem, bet grupas un līgas ir mazākas (orientējoši visā AL turnīrā 15-20 spēļu katram, AL turnīra garums - 2,5-3 stundas) un nav plei-offu. To vietā pēc AL turnīra pirmās līgas gribētāji var uzspēlēt riņķa treniņturnīru ar gribošiem ārpuskonkursniekiem, ja tādi ir.
Sezonā notiek 4-5 AL turnīri. Visi Rīgā.
Dalības maksai jābūt bērniem pieņemamai, bet ne mākslīgi zemai. 2-3 eiro.
Citi stāsti par uzklausīto.
Ak, cik jocīgi - Budapeštas laiki, kad mēs vedām galdus turnīram trūcīgajiem brāļiem iekš ES, solās atgriezties. Mums piedāvā samaksāt, ja mēs aizdabūsim 100 galdus uz Krieviju bez muitas nodevām - tagad domājam, kā to nostrādāt. Daļu varētu paķert līdzi uz Maskavas kausu, pārējo tad ar autobusu aizvestu jūnijā uz Petrogradu kopā ar izlasi. Varianti vēl tiks rēķināti, kā izdevīgāk un vai vispār varam. Izlasnieki, šķiet, labprātāk kultos ar vilcienu, bet tas kā kurš. Dažs vispār sapņo par aviāciju.
Par delegācijas vadītāju PČ tapa izziņots Kalniņš. Kurš, jopt, arī jau taisās pāriet veterānos. Šitā mums visi drīz veterāni būs, un tikai es viens pats jutīšos juniors.
Caics ar tikmēr darbā esošo Sīli uzņēmās organizēt izlases treniņnometni "Laimītē" pirms PČ. Mēs prātojām, ko vēl Sīlim uzkraut, kamēr viņa nav uz vietas, bet neko īsti neizdomājām.
Komandas mērķis - vinnēt PČ. Bet kaut kā neskanēja balsis pie tam īpaši optimistiski.
Eduards ieminējās, ka komandai neskādētu pagādāt suvenīrus pretinieku priecēšanai, viņam tika parādīts uz Kalniņu - rau, šitā pasaul's daļa tagad atbildīga par visu, kas uz izlasi attiecas.
GH radusies deficīta krīze: neesot noliktavā vairs galdu, visi izpārdoti. Tiek gatavots jauns pasūtījums. Vēl - mainījies mūsu e-pārdevējs, xnet vietā nācis 1a.lv.
Pozitīvs - klīst baumas, ka Kultūršūlē sataisījuši ventilāciju. Kamēr nebūsim paši pārbaudījuši, neticēsim.
Stiga joprojām liek lielu kluci uz GH, jo tas ir pārāk mazs viņu lielbiznesam.
Klātesošajai Laimai nācās tapt atbildīgai par visu Ventspili, ieskaitot turienes birokrātijas tūļīgumu, kas traucē laicīgu naudas izdabūšanu. Bet šīs problēmas bija štrunts, salīdzinot ar Valta traģiskos toņos aprakstītajām bēdām Skrundā, kur vietējais varas iestāžu bikstītājs pats nepārtraukti jābiksta, citādi visu atliek uz pārāk vēlu laiku. Tāds iespaids, ka ne tik mazā Skrunda sastāv no pašam savās lietās sen iegrimušā Vītola un no pārējiem, kas gaida, kad kāds cits viņu vietā visu izdarīs. Jāsaka, ka cerēto izpratni un līdzjūtību saviem laiskajiem kluba biedriem Valts no apkārtējiem nesagaidīja.
Šķita, ka pēdējais Romāna lasītais gabals bija kāds par iniciatīvas sodāmību ar tās realizāciju. Cita starpā, viņš priecīgi ieteica Valtu iecelt par prezidentu, jo dotības viņam esot. Valts izlikās noticam, ka tas bija kompliments... Vispār, Valts šai pasākumā ne pirmoreiz mēģināja uzņemties otrā klauna lomu (nu jūs tak saprotat, kurš ir pirmais), bet divi klauni vienā vietā ir par daudz, turklāt klaunādi grūti savienot ar merkantilām prasībām priekš sevis un savējiem.
Virs rijamgalda no aizbraucamā jumta atbalsojās mūsu jeremiādes par to, ka joprojām neizdodas piesaistīt GH skatītājus un ja tie būšot, tad mēs savu sporta veidu varētu iedabūt olimpiskajos. Norūcu, ka tad mums vajag lielos ekrānus un palēninātu rādīšanu, citādi nekas nesanāks. Nepamanīju, kurš pirmais - laikam Edgars - ieminējās, ka jēdzīgu komentētāju arī vajag. Tūlīt atminējos R.Faļkenšteina stilu Kaščejlīgas turnīros - ja viņš prot komentēt spēli arī bērnu vecākiem pieņemamos terminos, labāku man grūti iztēloties.
Pieminot "Sarauj-2014", es vaidēju par uzlīmju trūkumu mazajiem dalībniekiem - bardaks pa reizei aizkavēja to lietu. Galu galā mans rezerves priekšlikums - uzlīmes bez uzvārdiem, bet ar numuriem - tika atzīts par interesantu.
Ventspils pārstāvniecība izvirzīja ideju par pēcsezonas groziņu vakaru, kā pie kulturāliem ļaudīm (es līdz šim tādu grozmītiņu esmu redzējis piekopjam tikai Erudītu Līgā un no tā izvairos kā dievs no sēravotiem). Pamazām doma, klausītāju atbalstīta, uzblīda līdz tādai fērijai, ka es jau grasījos aizrādīt, ka Ventspils pat Eiropas Čempionātu nobijās rīkot, kur nu vēl tāda astronomiska mēroga pasākumu,- bet tad sajūsmas cunami noplaka, un tālākā versija jau atkal atgādināja groziņu vakaru. Bildīšu tikai, ka rīkot kaut ko 200 km no Rīgas vasarā prasa diezgan ievērojamu bikstīšanu un administratīvo resursu, un no ventspilniekiem nevienam citmiestos nav tam vajadzīgās autoritātes - tā ka dalībnieku organizācijas process būs jāveic centrālo guberņu iemītniekiem.
Ar dziļām skumjām bildīšu, ka ne mani urkšķieni par turnīriem svētdienās priekš šabesgojiem, ne mājieni par izlīmējamo tabulu sīkumu un izrietošo grūstīšanos (protams, te problēma arī tehnoloģiska, bet tad varbūt vismaz tabulas izlīmēt 2 eksemplāros?) neatrod apkārtējo ausis.
Bildoloģija.
Intars reizēm izskatās pēc Pētera I, tikai garīgi un fiziski vesela.
Lai visi ticētu, ka esmu tur bijis.
Elkora vitrīna. Starp citu, pēc dažām stundām vitrīnā jau vairs viņa nebija.
   
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}