| Par vienu sēdēšanu |
[Jan. 30th, 2014|12:25 pm] |
| [ | music |
| | Autobuss Debesīs - Balāde par Johanu | ] |
Kā tas zināms visiem klātesošajiem un jo īpaši klātneesošajiem, Latvijas galda hokejisti neslimo ar organizatorisku hiperaktivitāti, kad uz katru jautājumu dibina piecas savā starpā ķildīgas komisijas/federācijas/partijas un tādēļ LGHF valdes darbība tiek ļoti reti apstrīdēta no malas - vienīgi pāris īpaši agresīvu veterānu (viens no tiem šobrīd jūs apgaismo ar savu intelektuālo spozmi) pa reizei Internetos ieaurojas, ka visi ir netradicionāla seksa piekritēji un tikai viņi paši - d'Artaņjani. Reāli, valdē pašlaik ir kodols - Blūmentāls, Kalniņš un tālvadošais Žubeckis, un daži ne vienmēr valdē iekļauti ļaudis, kuri tiek pielietoti konkrētiem operāciju veidiem, kā starptautiskās birokrātijas hakeris Sternāts vai tālbraucēju kapteinis Sīlis. Praktiski starpības starp valdes mantiju (kodola apvalku, ja kāds mācīties mīlējis vēl mazāk kā es) un pārējiem nav - atšķirība ir tikai gatavībā veikt vienalga kādas aktivitātes lietas labā, un šī līnija neiet pa formālo valdes sastāvu. Dažs valdes loceklis, no otras puses, aktīvi pilda viņam uzliktos pienākumus, bet uz sēdēm nenāk. Tā nu arī šoreiz uz publiski izziņoto atklāto sēdi par liktenīgiem nākotnes jautājumiem ieradās tikai tie nedaudzie, kuriem tas rūpēja, vai kuri uzskatīja par savu pienākumu atnākt. Pārējie - tai skaitā vairāku klubu pārstāvji - nolēma, ka gan jau tās visugaišākās galvas pareizi izspriedīs bez viņiem. Nu... mēs, protams izspriedām pareizi, starp citu, sirdsdrapes jums ir sagatavotas?
Gudro galvu vadošais sastāvs šoreiz bija (no kreisās) Blūmentāls, Kamzola, Kalniņš, Caics, Sīlis, Sternāts un no liekas fotogrāfiskas popularitātes izbēgušie Paķis ar Belševicu.
Aber man ienāca prātā, ka liela daļa pašreizējo spēlētāju nezina valdes vēsturi - ja neskaita pāris gadskaitļu. Atvainojos tiem, kas savulaik jau lasījuši. Raugait, kā tas izskatījās priekš manis un no manis (vienreiz takš Romānam jāuzraksta sava GH vēsture, ar piezīmi "publicēt tikai pēc manas nāves",- tas būs ellīgs lasāmais tiem, kas piedzīvos...).
Hronoloģiski LGHF izveidi apsteidza manis izziņotā Kaščejlandes Galda Hokeja Konfederācija - sanāca tas retais gadījums, kad parodija parādās ātrāk par oriģinālu. Bet tā palika joka līmenī, pa 15 gadiem ne reizes nesavācot uz saviem turnīriem vairāk par 3 cilvēkiem un necenšoties to izdarīt. No otras puses, parodija trāpīja mērķī vairāk nekā gribēja. LGHF valdē tika pieaicināti labākie spēlētāji (es, tāpat kā tagad, skaitījos viduvēja līmeņa un šai skaitā neiekļuvu), taču ne visi no viņiem vispār apjēdza, kur un kāpēc atrodas - dažs tikai piekrītoši māja ar galvu, dažs gvelza tādas muļķības, ka lustras gribēja norauties no vadiem un uzkrist runātājam uz galvas. Situāciju Blūmentāls centās uzlabot ar autoritārismu, apmēram kā Šķēle premjera krēslā savā pirmajā valdīšanā - kas stipri kaitināja tos, kam bija ko teikt vai kas vismaz tā iedomājās. Tā gāja dažus gadus un pat no malas bija redzams, ka situācija ir bezjēdzīga. Ar valdes informāciju arī bija čābiski un daudzi apakšnieki vispār neizprata, kam mums to valdi vajag. Un tad radīja dievs gaismu un atdalīja to no tumsas... tfū, pametiet mani, melnie... par ko es pirmīt runāju? Un notika reorganizācija. Aizgāja no valdes dažs, kuram nepatika, ka viņa priekšlikumi tiek gremdēti. Meistarīgo sliņķu vietā savukārt tika ielikti tie, kas darīja kaut kādu darbu - kārtoja papīrus vai vismaz stiepa pa trepēm solus. Kā otrās kategorijas pārstāvis (jā, pirms desmit gadiem es bišķi mazāk žēlojos par savu vārgumu un nelaimību) tur ietiku arī es, kas noveda pie visai divējāda efekta. No vienas puses, es pamazām pārņēmu virtuālās informācijas darbu, kas uzlaboja vai, drīzāk, radīja kaut vai kādu sakaru un sapratni starp valdi un tautas masām. No otras puses... es tomēr esmu rūdīts disidents ar paradumu runāt, ko domāju, un mani visai dzēlīgie apraksti par valdes darbu un turnīru organizāciju baidīja potenciālos naudas devējus un pašus organizatorus. Oficiālais saits pamazām sabruka, pārgāja manā kontrolē un es kļuvu par faktiski vienīgo ņūsmeikeru - vienīgi Inčukalnā Mikum Saulītim izdevās uzturēt kaut kādu konkurenci. Mēģinājumi kaut kā piebremzēt manu muti izgāzās viens pēc otra, taču aizvietot mani nebija kam (un arī pašlaik mēs ar M.S. esam praktiski vienīgie, kuri Latvijas GH spēj uzrakstīt daudzmaz literāru tekstu un to arī regulāri dara. Pizģecs, bļa). Vēl šausmīgāk dažiem likās tas, ka es kā valdes loceklis gāzu ārā visādu insaidera informāciju. Sēžu apraksti un ziņas par pieņemtajiem lēmumiem bija saucami par seriālu "Eņģelis pret vējdzirnavām" - visai bieži es izrādījos opozīcijā vairākuma viedoklim. Vārdu sakot, sūdzības par mani aptvēra visu GH ģeogrāfiju no Ventspils līdz Jēkabpilij, bet tika ignorētas. Lielā mērā tādēļ, ka šāda darbība izrādījās efektīva. Viena otra nejēdzība tika novērsta vienkārši tālab, lai es neķēzītu uz galvas visa miesta acu priekšā. Uz otrā etapa beigām jau viss izskatījās krietni pieņemamāk, bet ļoti diletantiski.
Un tad nāca glābiņš Intara Žubecka personā. Viņš bija gatavs uzņemties lielu datordarba apjomu - tai skaitā pārvērst manu amatierisko saitu oficiālākā - un izdarīja vēl vairāk, kā solījās. Es pat nemēģināju konkurēt - pirmkārt, biju noguris, otrkārt, jutu, ka esmu savu par kādiem 80% panācis, treškārt, man vienkārši patika tas, ko viņš darīja. Vienlaikus Intara klātbūtne palīdzēja struktūrizēt valdi. Otrais sastāvs - ar visiem esošajiem praktiskajiem darītājiem pirms Intara - bija krietni efektīvāks par pirmo, taču sēžu laikā bija visai ķildīgs bariņš. Tomēr domāju, ka Blūmentālam ar tādu bija daudz vieglāk strādāt kā ar pirmo - autoritārisma vietā viņš te varēja manipulēt ļautiņus ar savām pedagoģiskajām zināšanām un nebija vienaldzīgo. Lai vai kā, Intara atnākšana un vēlāk formālā pievienošanās valdei iezīmēja trešo etapu - profesionalizāciju un lielāku biedrošanos ar sportiskās varas ļaudīm. Protams, man tur vairs nebija ko darīt - īpaši ievērojot to, ka pie varas Rīgā pašlaik ir partija, kuras pārstāvjiem es neuzticētu pat sev zābakus nolaizīt,- un es pamazām atgāju no stūres, saglabājot gan dalību visādās praktiskās aktivitātēs, kur nebija jāierodas smokingā un ar saksofonu. (Es te draudzīgi apsmeju R. Faļkenšteinu, ja kāds neapķer.) Kopumā šis trešais sastāvs, tikai ar Intara klātbūtni atšķirīgs no otrā, radīja pašlaik strādājošo sistēmu un bija pirmais, kurš kaut minimālā mērā spēja uzņemties atbildību, paša Romāna pastāvīgi nepieskatīts. Izveidojās stingrāka specializācija valdes locekļiem, kurš ko dara.
Drīz es uz vairākiem gadiem pačibēju no Latvijas (normāls latvietis krīzi pārlaiž britu salās, es nevarēju neizstrādāt ko iespaidīgāku un sarīkoju sev visai ekstremālu tūri) un atgriežoties konstatēju, ka mana niša, dabiski, ir aizņemta un es vairs nevienam neesmu vajadzīgs, ja nu vienīgi kā piemineklis sarkanajā stūrītī. Bez tam, parādījās birokrātiska vajadzība iekļaut valdē jaunus locekļus ar paraksta tiesībām, un es neko neiebildu, ka manā vietā ieliek tos, kuriem tas bija vajadzīgs papīru būšanām. Tāds nu tagad ir ceturtais etaps, kas zināmā mērā atgādina pirmo (Marksu atcelt mums izdevās, bet dialektisko spirāli - ne) - atkal valdē sāk sanākt labākie spēlētāji, kuriem tiek uzkrauts praktiskais darbs, plus tālumā sēdošais Intars, kurš droši vien tik tikko vairs atcerās, kas tas GH tāds ir un kāds viņam ar to sakars. Diskusijas valdē atkal sākušas padzist, jo pašlaik maz kas, izņemot paša konkrētās lietas, cilvēkus interesē, un man šķiet, ka daļā valdes sākusi gaist arī personiskā vīzija, kā tam visam jāvirzās - tā, kas piedeva enerģiju otrajam un trešajam sastāvam. Un arī saits, manuprāt, sācis lēnām, bet slīdēt lejup. Lai gan joprojām daudz labāks par tādu, kādu spētu uztaisīt es.
Vīzijas problēma ir raksturīga arī pārējiem. Laima izrādījās vienīgā, kuras klātbūtne šai sēdē nebija iepriekš sagaidāma - mums ar Ati bija pietiekami redzamu iemeslu ierasties. Jā, es ļoti priecājos, ka arī Ventspilī kāds vēlas vismaz paskatīties uz aktīvo kodolu un, ja atzīs par vajadzīgu, pievienosies tam, vēl jo vairāk mani priecē tas, kas ir šis "kāds" - forši redzēt, ka jau sen esi pareizi novērtējis cilvēku,- bet tas nemazina kopējo vienaldzības problēmu. Tik bieži vis negadās, kad cilvēkus sauc piedalīties viņu turnīriem domātās naudas sadalē. Es gan, jāteic, beigās izvirzīju priekšlikumu vairumu valdes sēžu nevis vienkārši skaitīt par atklātām, bet vienmēr tās laicīgi publiski izziņot viesenē. Principā tas tika akceptēts. Galvenais mans motīvs bija tieši šī dezorientācijas sajūta - ne pašā, mana pozīcija par vēlamo nākotni ir sen zināma un nav mainījusies,- bet daļā apkārtējo. Varbūt kādam citam no trešās līgas vai vnk mazajam šķiet, ka viņš aiz kokiem pamanījis mežu, bet kautrējas to pateikt?
Ak tā, es laikam gribēju rakstīt par sēdi... Gluži tik globāli viss nebija, kā tika iepriekš sludināts. Precīzu un pareizu infu par sēdi gaidiet no Kalniņa, kurš to būšanu protokolēja, es vnk pārstāstu, kā man tas viss sirdī iespiedās, un varu aloties. Vai pat vīnoties.
1) Finanses. Noskaidrojās, ka mums pašlaik ir 4200 eiro un teorētiskas cerības uz vēl ap 25K - vismaz 19K eiro mēs prasām no iestādēm uz lielmēroga sacensībām. (Pieņemu, ka šie cipari nav noslēpums.) Man kļuva visai neomulīgi pareizi izšķirt finansu sadalījumu sezonai, ja es nezinu, vai mēs operējam ar 5 vai 30 tūkstošiem. Romāns ieteica orientēties uz xxx kā ticamāko summu un dalīt uz pasākumiem pa procentiem. Tas neizskatījās daudz labāk, bet galu galā tā vietā tika vienkārši nolemts, ko mēs uzskatām par prioritātēm. Prioritātes izrādījās saliktas tādā pašā kārtībā kā turnīru reitinga vērtība. Varējām nemaz nespriest, pārāk acīmredzami.
2) Brauciens uz Maskavas kausu. Viens potenciālais turnīra uzvarētājs jau pieteicies uz finansiālu atbalstu Rīgas domē - ja nu ko iedos. Kas jāzina citiem braucējiem: vojāžas koordinators - Raivis Sternāts, visas lietas kārtot caur viņu. Pēdējais brīdis - 1. marts, ļoti ieteicams ātrāk. Atcerieties, ka pasei jābūt derīgai vēl vismaz pusgadu pēc vīzas termiņa.
3) ITHF priekšlikumi par reitinga punktu mainīšanu Pasaules kausā (ne pasaules reitingā). Divu veidu turnīru, Big Six un Sīk Piecpadsmit vietā izveidot trīs kategorijas. Manās acīs viss tas var interesēt tikai Caicu ar Sīli (nerēķinot Romāna brēcienu, ka viņš jau sagādājis Big Six logo un hren tagad to mainīs), tā ka man atlika tikai uzklausīt viņu viedokli. Lēmums: visumā piekrītam, bet ar dažiem labojumiem. Un tas mums prasīja vairākas reizes vairāk laika kā gada budžets. Pie viena: lūgt Ārenlindam atklāt PR jauno formulu, jo tur sanākot kaut kā pārāk liela starpība starp stiprajiem un vidējajiem.
4) Izlases sūtīšana uz Harkovu. Bija dažas politiskas bažas, par kurām es - notikumiem cītīgi sekodams - atteicu, ka tajā nožēlojamajā miestā politiskās ķildas netraucēs. (Zinu es turieni, pats Harkovā 90. gadu sākumā "Atmodu" uz laukuma tirgoju.) Bet var sanākt tā, ka ukriem uznāks ekonomiskais krahs un rīkotājiem nebūs naudas neko izdarīt. Romāns jau bažījas, vai nenāksies atkal Rīgai pēdējā brīdī to lietu ņemt uz sevi. Mēs jau skaitāmies tāda kā Eiropas avārijas brigāde...
Atceroties pagājušo gadu, kad izlases sastāvs - kā tas normāli notiek - tika izraudzīts pāris nedēļas pirms turnīra un tādēļ neizdevās steidzami piesaistīt naudu uz braukšanu, pēc Romāna ieteikuma tika sastādīts izlases kandidātu saraksts - naudu prasīsim uz to, bet kas galu galā neaizbrauks, par tiem naudu atdosim vai nesaņemsim. Kandidātu saraksts izrādījās pāris reižu garāks kā vietu daudzums. Mani šai lietā biedē tikai tas, vai tā ir pieņemts - ja ne, tad nākošgad ierēdņi mūs apspļaudīs no galvas līdz kājām,- nu bet Romāns labāk zina tādu ieradumus.
Par atbildīgo par izlasi tika iecelts Atis Sīlis, kurš - kā stāsta braucēji - pagājušoreiz ideāli ticis galā ar šo lietu.
5) Riga Open - novērtēt pagājušo un noteikt atbildīgos par nākošo. Novērtējām pozitīvi, par atbildīgo par nākamo Blūmentāls ieteica iecelt Blūmentālu. Priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts. Savu mūžu neesmu redzējis tik zibenīgu Riga Open apspriešanu.
Par nākamās reizes detaļām spriedīs, kad pienāks jauni izgudrojumi no ITHF.
6) Rīgas Domē iraid konkurss par tautasbērnu sporta organizēšanu vienā dienā - sola naudu. Romāns pieteicies uz sestdienu, 29.XI, ja dos naudu, tad rīkosim OSC, kurš prasa par dienu nepilnus 3K eiro, ja nedos, tad pie kulturāļiem. Organizējam Rīgā, bet citus arī prom nedzīsim (kad mēs vispār esam kādu dzinuši prom...). Ir Domes prasības par izspēles sistēmu (bez atlases sacensībām). Ja būs nauda, tad taisīsim ar daudzām afišām un bļāvieniem, lai tā būda rūc. Nosaukums "Sarauj-2014".
7) Punkts "RČ un LK izspēles principi, reitinga noteikšana" tika atstāts nākotnei.
8) Infa par mazu pasākumu (3 galdi) "Origo" no "Lattelekoma". Piektdiena, 7.II 17:30. Ja kādam nav ko darīt, var aiziet paskatīties, kā šie tiks galā. Varbūt pats aiziešu. Varbūt ne.
9) Pasākums marta beigās Ķīpsalas izstāžu zālē, izstādē "Atpūta un sports". Uzvelts Caicam ar kādu Lauri (Bitenieku, vai? Atceros tādu jēdzīgu fizkultūrnieku "Laimītē").
Tālāk tika minēti visādi nenumurēti sīkumi:
* Jēkabpils grib naudu galdu transportam šurpu-turpu. Iedosim. (JoTēEm, cik ļoti pietrūkst aizvēsturiskā Inčukalna busa!)
* Viens no maniem brēcieniem noveda pie tā, ka atjaunojam iepriekšpierakstīšanos (uz Sanda pastu) un tie, kas ieradīsies nepieteikušies, maksās 7 eiro piecu vietā. Sandis saka, ka tagad ļoti viegli izdzēst neatnākušos - nu ko, lai tā ir. Pati iepriekšpieteikšanās man joprojām šķiet bezjēdzīga, bet kopā ar finansu sankcijām, es ceru, strādās - ja var pieteikties un neatnākt. Tāpēc ka man jau ir bijusi saslimšana burtiski pāris stundas pirms turnīra un es jūtos drošs par dalību tikai, kad esmu jau devies ceļā.
* Ja Mentos dos naudu, būs viņu vārdā nosauktais skolu komandu čempis. Ja nedos... arī kaut kas būs. Nācās ar nostaļģiju atcerēties vienu senu tādu, vēl VEF Kultūršķūnī - bardaks un burzma toreiz bija šausmīgi un spēļu ļoti maz, bet vienalga bija īstā atmosfēra, kura tagad kaut kā rutīnā izvārgusi.
* Tika pieminēta Maskavas kausa izspēles sistēma, kurai oponentu bija acīmredzami vairāk kā piekritēju (arī es savulaik krieviem izdarīju mājienu, ko par to domāju, bet īpaši nelauzos, vienalga pats nebraucu).
* Viena starptautiska amatpersona tika cildināta ar viedokļiem, kurus es pārstāstīšu tautas vārdiem kā: "Tas pimpītis nestāvēs, pat piesiets pie mieta!"
Pēc kā gandrīz visi dalībnieki tika salādēti Eduarda mašīnā un aizvesti no tās bēdu ielejas, ko par Baltijas Industriālo Parku sauc un kur mēs esam iekortelējušies. Bet tur, kur agrāk bijām, Briāna ielā joprojām stāv pamests būvlaukums...Lamaķ ņe stroiķ...
|
|
|
