| GH - Jēkabpils, 01.03.2014 |
[Mar. 3rd, 2014|05:32 pm] |
    Noslēdzošais Latvijas kausa posms galda hokejā sanāca visai nervozs un neveiksmīgs, un šoreiz - ne bez manas vainas. Trakonama elementi parādījās jau pirms posma - kā jau minēju, no kļūdām pie mums nemācās, vēl jo vairāk, tās cenšas pasludināt par normu. Tikai kad viesgrāmatā atkal sāka skanēt izmisuši brēcieni par nejēdzību, kad turnīra sākums nav savietojams ar sabiedriskā transporta sarakstu, pēdējā brīdī sākumlaiks tika mainīts - bet, protams, jau bija par vēlu. Vēl jo vairāk, situācija, kad vieniem nokļūšana uz turnīriem vispārpieņemtā veidā ir iespējama, bet citiem - ne, tika nosaukta par visiem vienādu. Visiem vienāda situācija ir tad, kad visur - vai tas būtu Rīgā, Jēkabpilī, Ventspilī vai Abrenē - turnīra sākums ir vienādi pieejams dalībniekiem. Pat no Ventspils ar normālu transportu bija iespējams ierasties sacensību vietā 11:00 un ar mokām - 10:30, bet ne sākumā noteiktajos 10:00. Ja runa ietu par politiku, es, augstprātīgi noraugoties apkārt valdošajā fekalipsē, apcerētu tēmu "Kam tas ir izdevīgi", bet pat politikā ietiepība un atteikšanās rēķināties ar faktiem sastopamas daudz biežāk kā apzināta kaitniecība.
Protams, šādos apstākļos nevarēja cerēt uz lielu tālumnieku pieplūdumu. Bija cerības uz vietējiem, taču vairums no tiem mazā vecuma un - manuprāt - provinciālo kompleksu dēļ neuzdrīkstējās ņemt dalību stipro spēlmaņu saietā. Domāju, ka viņi kļūdījās, izbaudīt atmosfēru būtu derīgi pat mazajiem.
Problēmas ar iepriekšējo pieteikšanos mums neaprobežojas ar mūsu iepriekš paredzētajām, bet diemžēl nenovērtētajām. Uz turnīru bija pieteikušies virs 60 dalībnieku, ieradās 49. Ja tā turpināsies, nākošsezon mums nepietiks cilvēku virslīgai. Un vienlaikus man Jēkabpilī nācās dzirdēt, ka viens laicīgi atnākušais uz vienu no Rīgas turnīriem neesot pielaists reģistrācijas trūkuma dēļ, lai gan mums stāv ierakstīts, ka par augstāku naudiņu pielaižam. Negribās ticēt, bet avota ticamības pakāpe ir augsta - tāpat kā mūsu kolektīvā idiotisma pakāpe pēdējā laikā. Ceru tomēr, ka kāds ko pārpratis.
Es runāju par "vispārējo", nevis par "visu pārējo" idiotismu ar nopietnu pamatojumu. Man pašam bija tas gods turnīrā izcelties ar vecuma plānprātu - pieradis vienmēr zaudēt vienam no spēlētājiem, es par vinnēto spēli ierakstīju sev zaudi. Štrunts parastos apstākļos, tas noveda pie augšlīgas iekļuvēju maiņas un varēja iespaidot izlases sastāvu. (Pašu mani tas būtiski neietekmēja.) Savārījās putra, jo reglaments paredz kļūdaini pierakstīto rezultātu nemainīšanu. Par laimi, bez reglamenta mums vēl ir visu mainīt tiesīga tiesnešu komiteja, kuru es pavisam nesen ne bez iemesla no sirds noķēzīju - un tagad man nākas viņu uzslavēt, jo tā pēc dažiem ieinteresēto personu flangu manevriem ar savu varu izmainīja rezultātu uz pareizo, nolēmusi noticēt blēdīga nodoma trūkumam manā darbībā. Baidos gan, ka tas lielā mērā notika pateicoties tam, ka es visus šos 15 gadus esmu kopis savu godīga spēlētāja slavu - mazāk pazīstamam cilvēkam varētu arī nenoticēt un kļūda tā arī paliktu. Tāpēc vien bija vērts turēties pie principiem.
No sākuma domāju incidentu aprakstīt sīki, kurš ko teicis un darījis, bet pārdomāju - diez vai kādam no tā kļūs labāk. Nervi izrādījās tik uzvilkti, ka viss tas atgādināja psiholoģisku trilleri un negaidīti daudzi cilvēki parādīja sevi no visai dažādām pusēm, neatcerēdamies ne par kādu "džentlmeņu sportu". Nogāja pat līdz viena apmaksāta pilsoņa draudiem faktiski pārtraukt visu turnīru rezultāta atzīšanas gadījumā - vienkārši neticami, cik nikni visi lauzās paskatīties Harkovu. To miestu redzējušie ļauži būtu ļoti pārsteigti par šādu entuziasmu. (Un tagad vēl tas prieks ir ņēmis un nolūzis, lai gan zinām to tikai no Intara un krievu viesgrāmatas - ne ukru saits ko saka, ne ITHF, lai gan es noprotu, ka lēmums pieņemts tieši tur. Man šķiet, tā varētu būt Inčukalna lielā diena, jo pie forsmažora var atļauties rīkot nepietiekamos apstākļos, iepriekš brīdinot par tiem potenciālos dalībniekus, un visi to atvainos - labāk jau tā nekā nekā.)
Starp citu, šai jau tāpat izcilajā dienā dažādi amatieriski kašķuvāceles mani apvainoja pedofobijā, nepareizā iemetienā un kapitālisma neizbēgamās uzvaras apšaubīšanā. Sāk šķist, ka mēs velti esam atteikušies no ātrās palīdzības klātbūtnes turnīros. Mums te nejauši nav pilnmēness un Fobosa opozīcija Deimosam? Laikam, lai izvairītos no šāda "pizdets all inclusive", būs pie nākamās sezonas kalendāra sastādes jāņem vērā arī astronomiski faktori. Ak jā, un vēl viens cilvēks, tērpts zilā no galvas līdz kājām, bija apbēdināts, ka es viņu esot nosaucis par zilo (godīgi sakot - neatceros, kad tieši).
Brīvākos brīžos pats piesējos dažiem drūmāka paskata ļaužiem ar saviem uzmundrinājumiem, lai apkārtējā ainava neizskatītos tik neveselīga. Neesmu gan drošs, ka tas kādam nāca par labu, jo neesmu gluži tas īstākais cilvēks, kam sēt apkaimē mieru, lepnumu un optimismu. Nu bet mazs treniņš intelektuālā kung-fu par skādi jebkurā gadījumā nenāk.
Literārais stils prasa, lai stāstam būtu ne tikai gals (vēlams - ļaujošs uzrakstīt par tēmu vēl vismaz 99 tādus pašus), bet arī sākums. Un visam savs laiks un vieta, un jebkura hņa atradīs sev laiku un vietu zem saules... un es beidzot sākšu no sākuma...
Sākums bija Raimonda Īšas mašīna, kura mani paķēra mūsu šādām lietām tradicionālajā rajonā pie VEF Kultūršķūņa. Ātri noskaidrojās, ka Raimonds nolēmis braukt pa nesen pabeigto Tīnūžu-Kokneses dižceļu, kas mani iepriecināja - nebiju to gatavu redzējis. Visumā - imho, drusku par pompozu, bet labs un spējīgs krietni atslogot veco Maskavijas traktu. Vairākkārt redzējām plakātus "Uz ceļa strādā", bet nekādus strādātājus nemanījām. Es pieņēmu, ka runa iet par prostitūtām, kurām tagad sestdienas rītā ir maza atpūta, Raimonds prātoja, ka runa ejot par ceļu policistiem. Kurš no mums pateica lielāku izvirtību - katrs lai spriež pēc paša pieredzes. Tiesa, ne visi pievedceļi izskatījās gatavi - varbūt runa īstenībā bija par tiem. Dzīvē jau viss ir savādāk kā realitātē.
Bieži gar ceļu bija manāmi gari žogi, lai pasargātu meža zvērus no mašīnām un dāvātu tiem iespēju krist no mednieku lodēm.
Turnīru nospēlēju atbilstoši savam nožēlojamajam līmenim. Nevaru pat nosaukt to par izgāšanos, pēc reitinga viss normāli. No vietējiem varu atzīmēt Zarinieku (šur tur mūsu papīros pie sienas viņš bija atzīmēts kā Kristaps Zariniece, jo pie mums jau neviens tos publiskos papīrus nelasa, ieskaitot rakstītāju), kurš pēc pamatīgas akadēmiskās airēšanas (domāta krievu vārda "гребля" rezerves nozīme) dažādos reģionos iepriekšējā dienā vēl pēdējā otrās līgas spēlē bija saglabājis pietiekami fizisko un morālo spēku, lai man saliktu. Parasti, kā jau rakstīju, līgas beigās visiem iestājas zināms pofigisms. Un vēl izcēlās Jušmanovs - ne ar savu vietu, bet ar spēju sadot pa ādu augstākstāvošiem.
Tā ka sekot notiekošajam izslēgšanas spēlēs ir visai grūti, netraucējot spēlētājiem, tad tur notikušās sensācijas man kaut kā paslīdēja garām. Paskatījos bišķi Sīļa-Smagara sēriju, bet tā bija galīgi neinteresanta - abi to vien darīja kā mēģināja iemest vārtus. Es ceru, klātesošie saprot, ko es ar to domāju...
Ne pirmoreiz nācās pārliecināties, ka ārrīdzniekiem mani apraksti pēdējā laikā atkal kļuvuši par galveno GH informācijas avotu saita pagrimuma dēļ. Bēdīgi, skuķīši. Man pašam bēdīgi arī tas, ka turnīros minimālas atpūtas vietā nākas spicēt ausis, lai būtu ko rakstīt - citādi es te par sevi vien stāstītu, lieliski apzinoties, ka tas interesē labi ja vienu cilvēku un arī tikai tādēļ, lai uz izlasītā pamata man vēlāk iekostu. (Ir mums viens tāds personāžs, kurš vai katrā spēlē meklē iemeslu man piekasīties. Nerādīsim ar pirkstu, kurš tieši, bet tas bija zilonītis!!! (c) joks no multfilmas.)
Diplomus par visādām apkaunojošām vietām Kalniņš tīšām taisa laminētus, lai viņi netiktu izmantoti tam vienīgajam, kam viņi piemēroti. E.Saulītis gan atgādināja ideju lietot viņus šļūkšanai no kalna - doma nav slikta, bet es jau esmu uzrijis sev pārāk lielu pakaļu priekš viņu izmēriem. Prasīt no valdes turpmāk diplomus veterāniem taisīt uz A3 lapām, jeb vai pašam salīmēt divus kopā?
Atceļā atzīmējama bija "Liepkalnu" maiznīca ceļmalā uz Rīgas pusi no Pļaviņām, jo tā kļuva par iebraucamo vietu galda hokejistu vāģiem, pateicoties viņu maizes labajai slavai. Jā, tā ir reklāma. Neapmaksāta.
Iz manas piezīmju grāmatiņas turnīra dienā:
* Jānodibina, pēc Hašeka parauga, partija par mērenu maucību likuma robežās.
* Kā teica mani senči - kanibāli, nekur nederīgu cilvēku pasaulē nav.
* Jēkabmiestā valda dziļš pesimisms par finansu perspektīvām. Nogājis līdz tam, ka pilsētas valdei vairs nepietiek naudas galda hokejam un tā vietā nākas attīstīt tikai pilsētai pa kabatai esošos sporta veidus, kā basketbolu. Vietējie entuziasti, nejuzdami - viņuprāt - pietiekama atbalsta no augšas gan pilsētas, gan federācijas līmenī, paši cenšas popularizēties caur Vislatvijas pasākumiem, kā "Ghetto Games", lai gan naudu arī tas nenes.
* Kolektīva braukšana ar mašīnām kārtējo reizi parādīja savas ēnas puses - vadītāji ne tikai pirms turnīra nogurst vairāk salīdzinājumā ar citiem dalībniekiem, bet arī zaudē neatkarību, būdami spiesti gaidīt palicējus (turnīru formula neatļauj visiem beigt apmēram vienlaicīgi).
* Harasments mūsu turnīros kopš seniem laikiem ir tik normāla lieta, ka vairums iesaistīto cilvēku no abām pusēm to uzskata par normu un nepamana. Jā, man arī nāk smiekli par feministiešu šad tad Rietumos uztaisāmajiem pārspīlējumiem, bet skatoties uz mūsu realitāti, neesmu pārliecināts, kas ir sliktāk.
* Neraugoties uz augšminēto, nācās pievienoties morālajam spiedienam uz vienu no jkdzēm, kas gribēja viena pati staigāt pa miestu - protams, Jēkabpils nav nekāda Daugavpils vai, kas vēl ļaunāk, nomaļš ciemats bez policijas, bet sestdienas vakarā svešā vietā tas bija pilnīgi lieks izaicinājums liktenim.
* Pats nekur ar kameru pa pilsētu beigās nestaigāju vnk tādēļ, ka negribējās lieku reizi ar maiņas apaviem noņemties.
* Nācās vienam ļaužam atgādināt, ka jo vairāk uzņemu bilžu ar viņa klātbūtni, jo vairāk cerību, ka vismaz uz kādas no tām viņš izskatīsies kaut cik pieņemami... bet vispār man jāatgādina arī, ka publiskā vietā par savu izskatu ir atbildīgs pats cilvēks, nevis fotogrāfs, pat tāds pikseļgrāfijas apkaunojums kā es :))) Un vispār manas bildes skatās tikai tie paši cilvēki, kas jau visu redzējuši turnīra laikā.
Pie apbalvošanas, diemžēl, pārāk centos nemaisīties citu priekšā, lai gan zināju, ka mana zibspuldze ir vājāka kā citiem. Rezultāti vairumā gadījumu bēdīgi. Būs turpmāk jāuzvedas nekaunīgāk un jāsūta protestanti uz hiēnas dzimumlocekli.
Ja kāds ir pavisam manas mākslinieciskās meistarības fanāts, t.i.. grib pats no tām bildēm izspiest ko jēdzīgāku, tad te ir atsūkājams viņu komplekts ar vairāk pikseļiem. Patiesību sakot, man vnk uznāca slinkums, no esošā materiāla varēja dabūt ārā arī ko labāku - bet tad būtu visu dienu jāņemās, tāpēc vairumu uzticēju uzlabot automātikai.
Un mazskati:
   
   
   
   
   
   
   
   
   
   
   
   
   
   
  
     
     
    
     
     
     
|
|
|
