Kas to teica?
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, July 24th, 2007
| Time |
Event |
| 10:09a |
Novadējies rīta skūpsts. Nevajag skūpstīt meiteni nākamajā rītā, jo viņas elpai ir puvekļu vai nāves smaka. Parasti viņa ir mirusi. Nevajag gulēt, ar ko pagadās. Miegs ir nāve. Bet ik rītu ir augšāmcelšanās. Miesas augšāmcelšanās. | | 1:18p |
Dzīve šo prātojumu gaismā izskatās pēc ieilgušas mūžības, no kuras tomēr iespējams atbrīvoties, bet - caur nāvi. Un nāve šādi kļūtu par sava veida atmošanos, bet atmošanos - uz ko? Šī neziņa tikt izsviestam tukšuma krastos - bez miņas no pilnības un mūžības - mani apturējusi visos pašnāvību plānos. Cilvēks, lai kā viņam klātos, tik ļoti pieķeras pastāvošajam, ka beigās izšķiras par tā nepilnības un sāpīguma - pastāvošā kropluma cēloņa - atbalstīšanu, nevis par šīs fantasmagorijas iznīcināšanu ar paša gribas diktētu rīcību. Nereti, kad esam nonākuši līdz izmisuma robežai, kas mūs šķir no pašnāvības, kad uz savas ādas esam izbaudījuši visa veida ļaunumu un pietuvojušies atzīmei, aiz kuras ļaunais ir nepārvarams - šādā brīdī nereti uzrodas kāds mazumiņš labā, varbūt pavisam niecīgs, iemanto nesamērīgu vērtību un galu galā kļūst izšķirošs. Bailēs, ka varam iegāzties bezdibenī, mēs iekrampējamies šajā niekā kā pirmajā kumšķītī, kas pagadījies uz kraujas malas. | | 1:43p |
Es atminējos, ka pa vidu viņa uzglūnošajām, nepastāvīgajām garastāvokļu maiņām mēdza būt jautrība, mēdza būt dzīvesprieks, iespējams, ka mēdza būt pat sava veida siltums. Šo pasaules daļu māte bija paņēmusi sev līdzi. Viņa bija pazudusi līdz ar visiem starptoņiem. Kopš tā laika viņš ir bijis iesprostots pasaulē, kur pastāv tikai melns un balts. Viņš bija atvedis mani uz [valsts nosaukums], jo ( ... tālāk ... ) | | 2:34p |
Mūsu klasiķi, paši par sevi, visi kā viens bija kārtīgi ļaudis. Šūberts nespētu nodarīt pāri pat mušai, un Mocarts gan reizumis bija parupjš, bet, no otras puses, viņš bija ļoti jūtīgs cilvēks un nepavisam nebija varmācīgs. Arī Bēthovens tāds nebija. Par spīti savām niknuma lēkmēm. Bēthovens, piemēram, sadauzīja vairākas klavieres. [..] Bēthovens vispār nespēlēja nevienu stīgu instrumentu, tikai klavieres, šodien to labprāt piemirst. Pretstatā Mocartam, kurš gandrīz vienlīdz labi spēlēja vijoli un klavieres. Cik zinu, tad Mocarts vispār ir vienīgais izcilais komponists, kurš spēja nospēlēt tiklab paša klavierkoncertus, kā arī savus vijoļkoncertus. Varbūt vēl Šuberts, ja būtu vajadzība. Ja būtu vajadzība! Viņš tikai nevienu nav uzrakstījis. Un viņš arī nebija virtuozs. Nē, virtuozs Šūberts noteikti nebija. Viņš nebija tāds tips, un arī tīri tehniski nebija. Jūs spējat iztēloties Šūbertu kā virtuozu? Es nespēju. Viņam bija gluži patīkama balss, vairāk gan piemērota vīru ansamblim nekā solo dziedāšanai. Kādu laiku Šūberts ik nedēļu dziedāja kvartetā, starp citu, kopā ar Nestroju. To Jūs, droši vien, nezinājāt. Nestrojs kā basbaritons, un Šūberts kā... bet tas jau neattiecas uz lietu. Tam vairs nav sakara ar problēmu, kuru es attēloju. Man liekas, ka Jūs interesē, kāds bija Šūberta balss reģistrs, tad, lūgtum, Jūs galu galā varat to izlasīt jebkurā biogrāfijā. Man nav Jums tas jāstāsta. Galu galā es neesmu nekāds mūzikas izziņu birojs... | | 9:25p |
Es nupat esmu jums parādījis, ka Šekspīrs bija tikpat draņķīgs stāstnieks kā kurš katrs arapaho indiānis.
Tomēr ir viens iemesls, kāpēc mēs atzīstam "Hamletu" par meistardarbu: Šekspīrs mums stāstīja patiesību, un cilvēki ļoti reti stāsta patiesību (..). Patiesība ir tāda, ka mēs ļoti zinām par dzīvi, un mums nemaz nav skaidrs, kas ir labi un kas ir slikti.
Un ja es, nedod Dievs, nomiršu, tad es gribētu doties uz debesīm un pajautāt kādam, kas tur ir pie teikšanas: - Hei, kas tad īsti bija labi un kas - slikti? |
|