-

Ā un vēl man vajag draugu/draudzeni ar ko kopā skatīties filmas pa naktīm un pēc tam drusku parunāties par redzēto.
Es esmu dzirdējusi, ka tā dara.

Citreiz mēs ar sevi tā daram.

Par lietām ir tā:
1. Man patīk, ka pārsteidzoši daudzi cilvēki pazīstami, nepazīstami un visādi citādi man nāk klāt un saka, ka viņiem ļoti patīk "tas ko es daru feisbukā".
Visjūsmīgākās atsauksmes ir par Timoteja un Madlēnas sarunu atreferējumiem. Cilvēki ceļoties no slimības gultām un atveseļojoties no nedziedināmām skumjām, cik tas esot nāvīgi ģeniāli.

2.

3. Man labi iet ar radošām lietām.

4. Es gribu vīnu. Tagad

Brīdi pirms izcelt meitu no vannas, atkal biju pilnīgi satriekta cik viņa ir skaista un pilnīga, sākot no zibstošajām melnacīm, līdz apaļā dupša bedrītēm,
Un domāju: Ak, Dievs, kā man tik vienai un trakai un dzīves samīcītai, ir paveicies!
Ar savu šodienas prātu es nekad pie viņas nebūtu tikusi.
Un arī dēlu es nebūtu dabūjusi, ja nebūtu tik ilgi dzīvojusi nesasalusi.
Depresija un atkarības, ciešanas, nežēlība – tas viss man ir zināms pavism cieši vai pirmajā personā, bet bezgala ilgi manī izdzīvoja nejēdzīgā prāta un kultūras iepotētā kroplība,
stulbā progresa ideja, ar kuru cīnos vēl tagad katru mīļu dienu.
Proti, doma, ka viss kādreiz “beigsies laimīgi” tādā vai citādā veidā.
Tagad sliecos domāt, ka viss kādreiz beigsies, Un arī - tikai ja paveiksies.

Bet cik labi, cik labi, ka mēs būsim bijušas satikušās pirms visas tās, paldiesdievam, beigšanās

Karoče; forele mazsālīta, garneles un alus, ko vārsmās minēju jau vakar.
Un Vendersa Nepareizais Gājiens.
Meita pārtrauca, jo atskrēja murgu redzējusi: ka mani supermenti un spaidermeni glābjot.
Tas tiešām drausmīgi
Knapi nomierināju.
Taga skatīšos tālāk.

P.S. Supermenti un spaidermeni - ja jūs dzirdiet - lūdzu, neglābjiet!
Laikam jau esmu neglābjama un man tas sāk labi patikt.

Akdies, cik labi, ka ir tāda lieta, kā foto/video kamera, ko iebāzt starp sevi un pasauli!
Kā senajos laikos cilvēki paņēma distanci?

Divus alus atnesu mājās.
Skatīsimies filmu no puses.
Viens alus būs tai man, kas esmu es un otrs -
Tev, kas vienmēr esmu bijusi es.

Ā nu tikko sapratu, kāpēc māmiņdienas portretā manās domās starp mašīnām un meitenēm dēls iezīmēja arī čipšus.
Tur gan bija tikai viena paka.
Bet man jau arī priekš viņa ir tikai viena seja.

Apsolu nekad vairs nepielaist par tuvu nevienu remdenu cilvēku.
Apsolu nekad vairs nepielaist tuvu nevienu, kas par mani nepriecājas.
Apsolu nepielaist tuvu nevienu, kas zina kā visam jābūt pareizi.
Apsolu pieņemt sevi kāda esmu. Kādreiz.

Pašpārliecība lauskās. Es esmu sašķelta. Riebjas izdzīvot. Šis režīms.
Es uzņemšu filmu, kur galvenajā lomā būs aktrise, kas nemaz nav skaista.
Man jāpabeidz skola, lai līdzsvarotu to iespaidu, ko par sevi atstāju sev un citiem.
Tas ir izaicinājums man pašai pārvarēt visas sāpēs un slinkumus un transformēt kaut kādus melnumus,
pie visa - var būt man sanāks pārprogrammēt prātu un ķermeni uz kaut kādu citu hormonu baudai un apmierinātībai -
tādu, kas man palīdzēs samierināties ar to, ka mēs piedzimstam un nomirstam vieni.

Man ir teorija, ka tuvos cilvēkus, ko zaudējam, mēs integrējam , jeb apbedījam sevī, pārņemot viņu īpašības un izpausmes, kas reizēm pat ir mums pašiem nepiemītošas. Tā, piemēram, var gadīties, ka jūs dzīvojat kopā nevis ar cilvēku, bet ar viņa mirušā radinieks rēgu, kurš caur jums risina, vai atkārto kādu traumatisku notikumu, kas viņu saista ar šo dimensiju. Vai arī pats, piemēram, dzīvojat pēc jūsu nelaiķa māsas diktāta un tāpēc cenšaties uztaisīt vispasaules revolūciju, lai gan īsto aicinājumu, iespējams, justu mazdārziņa iekopšanā, tantriskajā seksā un buto dejā.

Šonakt sapnī ar gribasspēku nogalināju ļaunumu.
Koncentrēju uz viņu visu uzmanību prāta un acu spēku kā tādu lāzera staru
un ļaunums spiegdams saruka,
vienu brīdi ieņemot bērnam līdzīgu formu, bet es neļāvu tēlam sevi apmānīt un izraisīt žēlumu
tajā brīdī, kad ļaunuma mazumiņš, kas atgādināja koraļļu piciņu ar kaut ko līdzīgu zobainām savilktām lūpām vai anālajai atverei pa vidu,
teju teju būtu izsīcis un iziris līdz pēdējam tukšumam,
ieslēdzās aizvērtais dators, un atskaņodams kādas iepauzētas multenes dialoga daļu, uzmodināja mani.
Es centos steigšus iemigt un atgriezties pie iesāktā,
bet tas vai man izdevās, ir nogrimis Sapņu Laikā.

Domāju, ka nē.

Es ļoti atvainojos. Mana ciba kļuvusi par kaut kādu morālo ateju. Apbrīnoju jūsu lēnprātību.
Galīgi pret jūsu piegurušām ausīm neizturos cienīgi.
Bet, zinko, laika sprīdis, kurā, lasot pierakstus (savus) sāku justies, kā rakājoties sveša (diezgan apdauzīta) cilvēka privātajās lietās, aug ar milzīgā ātrumā.
Nu jau pat pāris dienas veci pieraksti pa reizei izraisa žēlumu pret man nu jau svešo rakstītāju.
Labā ziņa ir tāda, ka gadās atrast arī pa kādam zaķīšu viesulim (pārsvarā, dzejoļu formātā) tik bēda tāda, ka tie līdz cienījamo cibistu ausīm parasti nenonāk, tā paša iemesla dēļ, ka ciba manā pasaulē iekļuvusi tajā pašā plauktiņā, kurā Spanovskis glabā asaras, dziesmas un alu.
Dziļi atvainojos un gan jau kādu pērli iecūkošu starp neirozēm.

Drusciņ asmeņi atsāk griezties. Ir bail no nezināmā, kauns un nekāda pamata uzticēties. Tikai plika ticība. Gandrīz izmetos dzīvē, bet pēdējā brīdī apturēju sevi, stop. Es ieelpoju lēni. Atsakos no aktīvas darbības, kamēr nav sirds vadības. Nevis degsmes, bet vadības, ievēro. Jo dedzības man netrūkst. Skaties vien, kā uzliesmo tilti un baznīcas!

Nu tad dirsā ir un nav nekāds distractions. Vakaros es negribu nekur iet, pat tad ja varu. Negribu lasīt un skatīties filmas vienalga. Es gułu un skatos griestos, nekustos un gaidu, kad izkusīs tablete zem mèles. Es pat neilgojos. Tà ir tàda kà visaptveroša pilnîgas bezspècîbas apziña. Sajúta, ka zagśus pielavîjusies nemîlestîba un Tev acu priekšâ pàrvèrtusi ievainotu zvèru akmens skulptûrà. Bet Tu tiksi miedz ciet acis, kikini un skaties caur piekstiem, kamèr pat lavi kurinàtà istabà zem biezàs segas līst sīks veclaicīgs melnbaltas filmas lietus. Ir drēgns kà uz bruga ietves malas. Un neviens vairs nevar nosvērtā balsī pateikt: Tas vèjš nav no šejienes. Ir jāsamierinās.

Redzēju sadomazo pornosu, kurā jauneklis ievietoja caurulīti jaunietes anālajā atverē un laida pa to ūdeni, pa laikam stimulējot viñu klitoriāli. No sākuma meitene tik vien kā iizsaucās “Oh my god” ik pa laikam. Uz beigām viña sáka sēkt zenà balsî “I need a stronger distraction”. Likàs, ka viñai pàrplîsîs iekšas.

Nevaru vien sagaidīt to stundu, kad varēšu tā vairāk parakstīt. Vizuālie un ķermeniskie izpausmes līdzekļi dominē, kā teiktu Rietumi.
Esmu šobrīd diezgan stipri mierā ar to, ka neatbilstu pilnīgi nekam un esmu galīgs frīks. Puslīdz mierā.
Protams, ka Trīrs teiktu "because I'm on Prozac", bet es teiktu "gan jā gan nē"
Bija man šonakt pravietisks sapnis par to, kā skatīties uz dzīvi, lai būtu piepildīti un atturētu nāvi no grābstīšanās.
Neatceros, tieši kur bija tas āķis, bet šodien pamodos jau zinot, ka pielietoju nosapņoto stratēģiju.
Un to Kamī grāmatiņu, ka atradu, man prieks.
Katru reizi tik priecīgi, kad atrodi kādu tādu parastu priekšmetu, no kura, pamurcot lapas, izšaujās mirdzošs milzu radījums mājas augstumā, un pakļauj tevi. Vai apskauj, apliecina: "tieši tā!", "ты не одна".

Johaidī, nu bet tā mīlestība ir nesaprotama padarīšana.

Līdz šim es sevi uzskatīju par nelabojamu optimisti.

Zinko, man tagad tāda sajūta, par kuru atceros sendienās pie pāris projektiem ir bijusi.
Nu, kad no vienas puses milzīgs stress, bet no otras - vienīgais , ko īstenībā gribās darīt, ir strādāt, jo ir uzrakta kaut kāda zelta dzīsla. Bet viņa, maita, klājas pa virsu visam tam, kas veido dzīvi, nu.
Nesamērā pavirši sāku izturēties pret visu un visiem, jo dīgst laukā no iekšām tās ļaunuma puķes un aizsedz acis, (nu kas tad radošums, prasti runājot ir, kā vien savu sūdu izmantošana Jah sēklas barošanai)
Nu un pļaut nevar, jo svēts, bet novākt nevar, jo rokas par īsām utt utjp, bet tūliņ tūliņ.
Nau kaut kāds tāds kā sexšops priekš iedvesmas un idejām, nu, ar cooling efektu, lai neejekulē tik strauji, bērnu klātbūtnē utt?

Tagad esmu ļoti priecīga. Gan ar puisi, gan puiku, gan meitu viss labi. Gan pašai patīk dzīve. Laba diena bija.

Nevaru izturēt savu dēlu. Ir baigi smagi.
Tā, ka patiešām.