Dzīves sīkumi
Jul. 28th, 2010 | 11:29 pm
From:: kashadura
Smēķi beigušies. Atradu vienu salijušu un pēc tam ižžuvušu, ielavījos virtuvē un uzrakstīšu nedaudz par dzīvi.
Timotejs pirms brīža aizmiga. Spiediens baigais pirms lietus. Saguris bija.
Pirms tam čivināja tik ilgi, kamēr izvēlās no gultas. Sāk zibeņot. Būs tad vieglāk.
Vakar vakarā nosatījos Griškoveca lugu “Plaņeta” ierakstā. Tādas K iemācījies no Šmita. Nu baigi.
Bija tāda sajūta visu lugu un brīžiem pilnīgi tiešā veidā, nu tā, citējot pašu izrādi: “Brīnišķīga filma. Un galvenais- visa par mani.”
Šodien ar K spēlējam futbolu lielajā istabā. Timotejs bija tiesnesis. Mēs izmantojām diezgan daudz neatļautu paņēmienu un palikām nesodīti.
Es mēdzu spēlē iepīt daiļslidošanas elementus – paslēpu bumbu zem pēdas un tad atsperoties ar otru kāju mēģināt uz tās aizslidināties līdz pagaldei (krieviešu Dinamo vārtiem) un visādi citādi izgrozīties, bet beigu beigās Madrid Real tik un tā bija lupatās. Spēle bija spraiga (labi, ka prāvā apelsīna lieluma bumbiņa ar ko spēlējām, bija no Timoteja mīksto mantiņu arsenāla). Tiesnesis ārkārtīgi aktīvi sekoja līdzi notiekošajam, nepārtraukti komentēja un ar prieku izmantoja katru iespēju atgriezt bumbu laukumā, acīmredzami simpatizējot kādai komandai (katru reizi citai), vai to pārtvert izšķirošos momentos.
Vakar, kad pievārēju pēdējo kāpņu posmu uz mūsu sestā stāva īrēto dzīvokli, ļoti centos apslāpēt uzmācīgās fonētiskās halucinācijas. Tik ļoti gribējās noticēt, ka K ir ieradies mājās agrāk, pieķēries virtuves sienām un tūlīt sadzirdēšu uzmundrinošo špakteles skribstoņu. Nekas. Drīz drīz.
Un vannā mēs (ar Timo) ejam vismaz divreiz dienā.
Timotejs pirms brīža aizmiga. Spiediens baigais pirms lietus. Saguris bija.
Pirms tam čivināja tik ilgi, kamēr izvēlās no gultas. Sāk zibeņot. Būs tad vieglāk.
Vakar vakarā nosatījos Griškoveca lugu “Plaņeta” ierakstā. Tādas K iemācījies no Šmita. Nu baigi.
Bija tāda sajūta visu lugu un brīžiem pilnīgi tiešā veidā, nu tā, citējot pašu izrādi: “Brīnišķīga filma. Un galvenais- visa par mani.”
Šodien ar K spēlējam futbolu lielajā istabā. Timotejs bija tiesnesis. Mēs izmantojām diezgan daudz neatļautu paņēmienu un palikām nesodīti.
Es mēdzu spēlē iepīt daiļslidošanas elementus – paslēpu bumbu zem pēdas un tad atsperoties ar otru kāju mēģināt uz tās aizslidināties līdz pagaldei (krieviešu Dinamo vārtiem) un visādi citādi izgrozīties, bet beigu beigās Madrid Real tik un tā bija lupatās. Spēle bija spraiga (labi, ka prāvā apelsīna lieluma bumbiņa ar ko spēlējām, bija no Timoteja mīksto mantiņu arsenāla). Tiesnesis ārkārtīgi aktīvi sekoja līdzi notiekošajam, nepārtraukti komentēja un ar prieku izmantoja katru iespēju atgriezt bumbu laukumā, acīmredzami simpatizējot kādai komandai (katru reizi citai), vai to pārtvert izšķirošos momentos.
Vakar, kad pievārēju pēdējo kāpņu posmu uz mūsu sestā stāva īrēto dzīvokli, ļoti centos apslāpēt uzmācīgās fonētiskās halucinācijas. Tik ļoti gribējās noticēt, ka K ir ieradies mājās agrāk, pieķēries virtuves sienām un tūlīt sadzirdēšu uzmundrinošo špakteles skribstoņu. Nekas. Drīz drīz.
Un vannā mēs (ar Timo) ejam vismaz divreiz dienā.