- - vājība uz puķēm

Nevaru vairs ieinteresēties nekamī citā kā vien kustīgās bildītēs. blenžu un riju. un gatavoju ko rīt. Un priecājos par mazuli, rūpējos par mazuli. Gribētos pierakstīt daudz ko jauku, bet nepietiek spēka. Pīpēt vairs nav patīkami. tikai retu reizi, ja paveicas. Kad pēdējo reizi dejoju, tad viss ķermenis kā salīmēts no pagalēm un akmeņiem jutās un nogurums prātā, rokās un domās bija klāt jau pēc pirmās dziesmas.

Bet Timotiņš māk teikt "puķe" un visvairāk par visu viņam patīk zāle, lapas, ziedi un koki.(Tie visi ir "puķes".) Visu dienu viņš atkārto
"Puķe? Puķe! Puķe. Puķe!!!" un rāda ar pirkstiņu visur kur. Ja gadās, ka ilgāk esam mājās, nevis ārā, tad viņš rāda uz diļļu saišķi glāzē, puķu raksta uz manas kleitas, vai mēģina izdīkt, lai noceļu no palodzes podiņu ar zvaniņiem un, protams, rampājās un snaikstās ap visiem logiem saukdams "Puķe! Puķe??" un tādejādi aicinādams mani doties pastaigā. Un pareizi ir. Ko sēdēt iekšā labā laikā? (Retorisks jautājums... Protams, ka var sēdēt mājā, ja auss ir iekaisusi un ārsts aizliedzis rādīties saulē, kā arī daudzos citos gadījumos, par kuriem nezināšu teikt.)